Vai turpināsim pielūgt?

27. jūn 2011. 12:50

     Ir temati, par kuriem dažreiz mēdz sacīt: nu cik tad ilgi var malt vienu un to pašu! Diemžēl tas ir jādara, jo daži mīti ir tik dzīvelīgi, ka to aizsargmūri nav tik viegli sagraut. Šoreiz pārdomas izraisa «Universitātes Avīzē» publicētā intervija ar VIEDAS direktoru Aivaru Gardu.
       Lai rērihieši piedod - es nebūt negrasos apstrīdēt viņu uzskatus. Runa ir tikai par to, ka arī ģēniji mēdz kļūdīties, bet viņu kļūdīšanos tomēr vajadzētu atzīt, kaut vai sekotājiem. Nav nekādas vajadzības šeit atgādināt Rēriha uzskatus par Ļeņinu, tie ir labi zināmi. Tikai jāpiebilst, ka Ļeņinam ar savu talantu tik tiešām bija izdevies apmuļķot ne vienu vien humānistu un domātāju.
       Ir jau ir Ļeņina paraksts zem Latvijas neatkarību pasludinošiem dokumentiem, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņš, lūk, dāvinājis Latvijai valstiskumu. Viņam jau nekas cits neatlika: uz Stučku liktās cerības bija izkūpējušas, bet pats ar visiem saviem komisāriem sēdēja uz sapakotiem čemodāniem. Iļjičs nebūt nebija tik naivs, lai nesaprastu, ka ar militārām akcijām neko nepanāks, jo ne jau Latvijai vien tā neatkarība tika «dāvināta». Polijas armija Piļsudska vadībā bija pamatīgi sapluinījusi Tuhačevska internacionālistus, kas devās palīgā sarkanās mafijas brāļiem Eiropā. Kāda gan nozīme te bija mazajai Latvija, ja varaskārajam boļševiku partijas dibinātājam, gluži tāpat kā mūsdienu globālistiem,, bija nepieciešama visa pasaule! Ne velti viņš Bonč-Brujēvičam lepni paziņoja, pie tam citiem dzirdot: «Es uzspļauju Krievijai, jo esmu – boļševiks!»
       Jau 1916. gadā bēdīgi slavenais Menžinskis šo jauno mesiju raksturoja:
       «Ļeņins – tas ir politisks jezuīts, kas daudzu gadu garumā lipina no marksisma visu, kas tam vajadzīgs dotajā brīdī. Patlaban viņš jau ir galīgi sapinies savās teorijās… Ļeņins ir krievu absolūtisma ārlaulības bērns, kurš uzskata sevi par vienīgo pretendentu uz Krievijas troni, kad tas kļūs vakants… Ļeņinisti nav pat frakcija, bet gan kaut kāda sekta vai partijas zirguzagļu klans, kas ar savu pātagu plaukšķiem grib apklusināt proletariāta balsi.»
       Visai apšaubāms ir mīts, ka tieši šī «lielā domātāja» smadzenēs dzima ideja par varas sagrābšanu Krievijā. Dzīvojot Šveicē, Ļeņinam bija tā iepatikušās turienes bankas, ka pasaules revolūciju viņš bija ieplānojis sākt tieši šai valstī. Te jāpiemin interesanta personība, par kuru vēsturnieki parasti izvairās runāt – faktiskais boļševiku baņķieris Parvuss, jo ar naudu, ko Krievijas bankās salaupīja Kobe, vēlākais «tautu tēvs», vien nepietika. Parvuss bija viens no retajiem cilvēkiem, kura padomus proletariāta vadonis uzklausīja. Tieši Parvuss bija tas, kas pārliecināja viņu, ka Krievija ir daudz lielāks ieguvums, izgādāja no vāciešiem slaveno aizplombēto vagonu, pamatīgu kapitālu un noorganizēja Iļjiča atgriešanos Krievijā. Pats Ļeņins pa to laiku mierīgi skricelēja savus pretrunīgos teorētiskos prātojumus. Visai interesants fakts – būdams boļševiku partijas biedrs, Parvuss partijā neieņēma nekādus amatus.
       Kādi tad teorētiskie «atklājumi» nāca gaismā pēc apvērsuma?
       «Mēs nekarojam pret atsevišķām personām. Mēs iznīcinām buržuāziju kā šķiru. Izmeklēšanā nemeklējiet materiālus un pierādījumus tam, ka apsūdzētais ir darbojies ar vārdiem un darbiem pret padomju varu. Pirmais jautājums, kas jums viņam jāuzdod, ir viņa izcelsme, audzināšana, izglītība un profesija. Šiem jautājumiem arī jānosaka apsūdzētā liktenis. Tas arī ir «sarkanā terora» pamats…»
       Balstoties uz šādu teorētisko bagāžu, Dzeržinskis paziņo:
       «Nošaušanai mums nav vajadzīgi nekādi pierādījumi, ne nopratināšana, ne jātur aizdomās. Mēs atrodam par vajadzīgu un nošaujam. Tas arī viss.»
       Nāves konveijeram tika dota zaļā gaisma un ne tikai pret «buržujiem» un politiskajiem pretiniekiem, bet arī pret pašu tautu, kuras vārdā apvērsums tika izdarīts. Var pieminēt kaut vai Tuhačevska rīkļurāvēju un tā saucamo internacionālistu trakošanu pret dumpīgajiem zemniekiem Tambovas guberņā, strādnieku demonstrāciju apšaušanu Astrahaņā un citās pilsētās. Staļins tikai turpināja aizsākto, pie tam visai sekmīgi.
       Laimīgai un bezrūpīgai nākotnei pamati tika ielikti, tikai kam… Neliels citāts no 1921. gada «New York Times»:
       «Banka «Kūns, Leiba un Co», kas caur savām vācu filiālēm subsidēja 1917. gada apvērsumu Krievijā, netika piemirsta no saviem pateicīgajiem klientiem. Tikai šā gada pirmajā pusgadā banka no Padomēm saņēma zeltu 102 miljonu 290 tūkstošu dolāru vērtībā. Revolūcijas vadoņi turpina palielināt noguldījumus uz saviem rēķiniem ASV. Tā Trocka rēķins divās amerikāņu bankās pieaudzis līdz 80 miljoniem dolāru. Kas attiecas uz pašu Ļeņinu, tad viņš savus «ietaupījumus» spītīgi turpina glabāt Šveices bankā, neskatoties uz to, ka mūsu brīvajā kontinentā tiek maksāti daudz augstāki procenti.»
       Ko te vairāk piebilst… Krievijā tai laikā tūkstoši mira badā un tika vienkārši likvidēti.
       Rada šaubas arī mūsdienu Eiropas kreisās nomenklatūras solījumi par pārtikušu dzīvi visiem. Ir pamats domāt, ka augstie komisāri šādai bezkonfliktu idilei paši ne visai tic. Jo kāpēc gan vajadzīgi skaitliski ne visai lielie mobilie bruņotie spēki, kas tiek veidoti no dažādu tautību algotņiem? Aizsardzībai? Eiropā, kur atrodas divas varenas armijas ar kodolbruņojumu, pie kam arī bundesvērs ir vērā ņemams spēks. Apšaubāms, vai Krievija uzdrošinātos kaut ko sākt pret jau tagad esošajiem apvienotajiem visu Eiropas valstu bruņotajiem spēkiem. Jaunveidotie formējumi vairāk atgādina policejiskos spēkus, kas domāti neapmierināto savaldīšanai. Ir vērts padomāt?

Pēteris Zvirbulis
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/22_50junijs/lapa2.htm

Atslegas vārdi: polītika3022

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (2)

Kaspars B. 30. jūn 2011. 15:44

Vai tevi interesē tikai trīsteikumu teksti?

Dzēsts profils 27. jūn 2011. 22:27

Nu,ko tu te mal,kuram interesē tas garais penteris.

Autorizācija

Ienākt