Pēc šīs tikšanās pagāja gadi. Jankovskis kļuva slavens, kritiķis rakstīja cildinošas recenzijas, sievietes viņa dēļ juka prātā. Viss gāja gludi līdz laikam, kāmēr reiz draugu mājā viņš sastapa to pašu daiļo svešinieci, kuras tēls Jankovski vajāja ilgus gadus. Tiesa, šoreiz tā bija nevis nemiesisks gars, bet pilnīgi reāla sieviete -Ina Tambijeva: redziet, pat vārda pirmais burts sakrita ar pareģojumu. Viņus saistija daudz kas kopīgs -pirmam kārtam literatūra, bez kuras katrs nevarēja iedomāties savu pastāvēšanu, kaisle pret visu ekstraordināro. Tiesa, iemīlējušos nez kāpēc vairāk interesēja noslēpumaino pasauļu drūmā puse. "Vai viņa ir eņģelis vai velnene?" -sev uzdēva jautājumu Jankovskis, bet tā arī atbildi sev nerada. Viņu kaislīgais romāns turpinājās pāris gadus un tika apspriests visā galvaspilsētā. Vēlāk Inas tēlu Jankovskis aprakstija savā romānā "Ugunīgais eņģelis", kurā viņa bija attēlota ar Renātes vārdu. Kritiķi pret grāmatu izturējās  vēsi, toties lasītāji to užņēma ar sajūsmu! Tajā bija viss: mīlestība, bruņinieki, duelis, nelabie, raganu saieti un pat Netesgeimas Agrips.
Ar laiku nemirstošā Inas kaisle Jankovski sāka nogurdināt. Debešķīgā būtne pārvētās par skandālisti: daudz dzēra un rīkoja greizsirdības scēnas. Jankovskis aizvien biežāk bēga pie sievas -tās gatavotajiem borščiem, ceptajiem pīrāgiem un klusās dievināšanas. Tomēr vienmēr, atgriezās pie Inas: paburties un pameditēt, nodarboties ar spiritismu. Ina pastāvīgi uzstāja, lai Jankovskis aizietu no sievas, bet rezultātā viņš tomēr atstāja savu mūzu...
Vēlāk Jankovskis ar skumjām atzina, ka viņš kā vampīrs izdzer savu mīļoto dzīves...