" Es domāju, ka es saku to, ko domāju."

3. jūl 2011. 17:33

  Mēs visi bieži vien nesakām to, ko domājam. Vai arī sakām to, ko nedomājam. Mēdz būt tā, ka Jūs vēlaties kaut ko pateikt cilvēkam – atbildēt uz parastu jautājumu vai pateikt to, ko sen jau vēlējāties teikt, – it kā jau viss ir izplānots un sagatavots, bet kad pienāk tas brīdis, kad jāsaka, tad aizmirstas vārdi, Tāpēc Jūs pasakāt pavisam kaut ko citu, pavisam negaidīti pat priekš sevis.

Kāpēc mēs nesakām to ko domājam?  
Kāpēc mēs nesakām to, ko domājam, un sakām to, ko nedomājam?
Vai arī rūpīgi plānojat atteikumu. Jūs pat sagatavojat atbilstošu runu. Bet pēdējā brīdī nespējat atteikt, tāpēc piekrītat.
Bet dažreiz ilgi un karstasinīgi kādam kaut ko stāsta, skaidrojat, bet tad pēkšņi apjaušat to, ka Jūs tā nemaz nedomājat…
Kāpēc tas notiek? Kas liek mums tā rīkoties? Neizlēmība, nedrošība, bailes, cenšanās pielāgoties situācijai?

Teikt to, ko domājam?

Teikt to, kas ienāk prātā, – tā ir jebkura cilvēka dabiska vēlme. Bet reālajā dzīvē pieaugušiem cilvēkiem bieži vien nav tādas iespējas. Jo pat tuvam cilvēkam ne vienmēr var pateikt visu, kas ienāks prātā. Biežāk sanākt teikt to, ko otrs vēlās dzirdēt.
Mazi bērni, kuri tikko sāk runāt, saka visu, ko domā. Tā viņi dara līdz tam brīdim, kamēr vecāki un citi pieaugušie neiemāca viņus slēpt savas domas.
Ar laiku pati dzīve sāk mācīt, ka teikt visu, kas ienāk prātā, ne vienmēr ir ieteicams. Līdzīgi kā vecāki agrā bērnībā, dzīve var sodīt par tamlīdzīgām vaļībām.
Teikt vai neteikt ko domājam?

Atslegas vārdi: dzīve37963, patiesība10, saskarsme16, attieksme3421

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (4)

uz V. 4. jūl 2011. 01:18

Tas ir apsveicāmi Tristan, pēc šī raksta redzams ka arī Tu spēj aizdomāties, ka nevisu var pamatot un neparko nevari būt drošs, ja nākās saskarties ar vienveidīgu *daudzu sastopāmu domu* atpazīstamu parakstu (auru), saprātīks (aturīgs) cilvēks nesteiksies apgalvot savu patiesīgumu, bet ļaus laika ritējumam to paščeļā atšķetināt... Ceru Tu mani saprati!nesteiksies apgalvot savu patiesīgumu, bet ļaus laika ritējumam to paščeļā atšķetināt... Ceru Tu mani saprati!

Lily U. 3. jūl 2011. 19:57

Ne vienmēr patiesi no sirds teiktais tiek saprasts pareizi , ko nu vēl runāt par kādu samudžināšanu - labi būtu jau tas vien , ka Tevi saprot , nevis pārprot ...

Dzēsts profils 3. jūl 2011. 17:49

neteikšu gan visu..ja būs gana gudrs, sejā izlasīs..bijušas dzīvē arī dīvainas situācijas, kad manis teiktais ticis traktēts neadekvāti, ņemot vērā pieredzi saskarsmē ar citām sievietēm..un iebraukts auzās..bet mani tas vairs neskar..eju savu ceļu..priekš kam man duraks līdzās..

Dzēsts profils 3. jūl 2011. 17:49

Es esmu pieaudzis bērns, kas vēl jo projām runā, ko domā!

Autorizācija

Ienākt