«Iznīcinot sapuvušo inteliģenci, mēs veidosim jaunu –
komūnistisko morāli.»

(V. I. Ļeņins)

       Galvenais Ļeņina rokas puisis latviešu sociāldemokrātu aprindās bija bēdīgi slavenais Jansons–Brauns, kas ar savu «kompāniju» ilgus gadus dzīvoja no Ļeņina netīrās naudas. (Starp citu, Jansons Brauns gāja bojā Ziemeļjūrā kopā ar lordu Kičeneru, braucot ar angļu kaŗakuģi uz Krieviju 1917. gadā, lai padziļinātu jau tā chaotisko revolūciju Krievijā). Ļoti trāpīgi Jansonu Braunu raksturojis Dr. Miķelis Valters atmiņu grāmatā (bāleliņiem, nezinīšiem, iesaku izlasīt), ka neviens cits kā Jansons Brauns iegrūda latviešu revolucionārus Tukuma asins pirtī, izrīkodams uz melīgas Ļeņina telegrammas pamata tiem sākt kauju ar labi apbruņotu valdības karaspēku. Gribēdams neglābjami latviešus iesaistīt cīņā pret cara valdību, Ļeņins lietoja uzpirkšanas taktiku (kas daļēji arī izdevās), jo, kā teica Ķencis – par naudu i pats velns dancos –, un tas tā arī bija. Taisot revolūciju, Ļeņinam bija vajadzīga «lielā nauda», bet, lai tādu iegūtu, bija jāsadarbojas kaut ar pašu nelabo, melniem un strīpainiem – ar vāciešiem un japāņiem. Un nauda (liela nauda) sāka nākt no malu malām. Jo īpaši devīgi bija Krievijas izsenie ienaidnieki japāņi un vācieši (Vācija bija kaŗa stāvoklī ar Krieviju). Vācijas valdība financēja Ļeņina revolūciju (sarkanos sātanus), lai grautu Krievijas impēriju no iekšpuses. Par starpnieku kolosālām naudas summām bija kāds Helphands, ar partijas iesauku Parvus, tumša, taču ļoti ietekmīga persona, visu Krievijas revolūciju aizkulisēs: 1905. gada revolūcijas laikā viņš bija Japānas aģents un spiegs, bet 1914. gada karā, kā arī 1917. gada revolūcijas (apvērsuma) laikā – Vācijas galvenais aģents un spiegs Krievijā. Palīgos viņam bija igauņu sociāldemokrāts Keskuela, un kopīgi viņi pārvadāja (un pārvaldīja) milzīgas naudas summas, lai financētu Ļeņina revolūcijas.
       Ļeņina politiskā darbība bijusi tikpat netīra kā viņa privātā dzīve. Gandrīz visi Ļeņina līdzgaitnieki, uzticamākie biedri, ir bijuši ochrankas (cara žandarmērijas) aģenti. Pat Josifs Džugašvili–Staļins maksājis meslus šai žandarmērijas iestādei. Ļeņina lielinieku partija bijusi visnetīrākā politiskā partija tā laika Krievijā, tādēļ arī pēc oktobra apvērsuma liela daļa ochrankas archīva dokumentu pēc lielinieku «dižvīru» rīkojuma iznīcināta, vienīgi to daļu, kas bijusi Parīzes sūtniecībā, Miļukovs paglābis, vēlāk nododams to Chūvera institūtam glabāšanā. (Bāleliņiem, «nezinīšiem», silti iesaku turp aizbraukt un ieskatīties vēsturiskajos dokumentos, kuros varēs atrast daudz derīgas informācijas arī par tām «nabassaitēm» u.c.)
       Viens no latviešu patiesi gaišajiem prātiem, izcilais antikomūnists Andrievs Niedra ir pravietiski sacījis: «Katram, kas stājas zem sarkana karoga, ir jāzina, ka tas neapstāsies kūpošās muižas drupās, ne arī pie nošautā policista līķa, bet viņš ies tālāk: pāri tavai zemei, pāri tavai mājai, pāri tavai baznīcai, pāri visai tavai dzīvei.» Arī K. Skalbe savās atmiņās stāsta, ka solīdu kukuli ir piedāvājuši (miljonu rubļu zeltā) Jānim Pliekšānam–Rainim, lai viņš uzņemtos latviešu revolucionizēšanu... Dzejnieks atteicies, toties nelabi smakojošo naudu nav smādējis jau minētais Jansons Brauns un Augulis, abi sociķu vadošie un dzīvojuši zaļi..., tāpēc, manuprāt, nevietā ir J. Skrundas līdzība par diviem dēliem, vienu rūdītu nelieti, otru – krietnu kristieti; tad jau var salīdzināt arī pirkstu ar... cīsiņu!
       Vēsturiski zināms, ka Džugašvili–Staļins ar saviem rīkļu rāvējiem iebruka Kaukāza bankā Tiflisā, apslaktēja desmitiem nevainīgu cilvēku un nolaupīja 800 000 cara rubļu (zeltā), no kuriem dāsni «dāvināja» arī latviešu sociķiem, lai tie īstenotu to «īpašo misiju»...
       Tikpat aplams ir cienījamā kunga spriedelējums par latviešu sociāldemokrātu veiksmīgu darbību pirms un 1905. gada revolūcijas laikā, kas esot nodrošinājusi Latvijas valsts proklamēšanu 1918. gadā. Tādas «pīlītes» domātas naivuļiem, jo patiesība bija daudz prozaiskāka, pat traģiskāka. 1905. gada revolūcijas sekas latviešu tautai bija drausmīgas. Vispirms radās citkārt naidīgo vācu un krievu starpā tuva un draudzīga savienība, gaužām līdzīga «Molotova – Ribentropa paktam», – latviešu vitālo interešu apkarošanai. Kā uz burvja mājienu un un ar jūsmīgu krievu valdības piekrišanu sākās vācu muižnieku zemju piepildīšana ar Pievolgas vāciešiem. Kādus 2000 vientiesīgu latviešu revolucionāru pakāra vai nošāva. Simtiem zemnieku māju vācu vadītas soda ekspedīcijas nodedzināja. Ap 12 000 latviešu aizbēga uz ārzemēm vai uz Sibīriju un gandrīz visi, atrauti no dzimtenes un savējiem, arī izglītības un atbalsta trūkuma dēļ šādā vai tādā ceļā beidzot latviešu tautai bija jānoraksta sava dzīvā spēka. Arī desmit tādu «revolūciju» nekad nebūtu atnesušas nomaļvalstīm un Latvijai cerēto patstāvību un brīvību. Tikai 1914. gada karš un tam sekojoša cara impērijas un vācu ķeizarvalsts sabrukšana radīja necerēti laimīgu iespēju latviešiem un citām tautām atbrīvoties no Krievijas «mīlošiem apskāvieniem»... (sic!).
       Atvadām vēl gribētos citēt Ļeņina «ģeniālo» domu: «Cīņā par komūnistu mērķiem ir atļauti arī negodīgi līdzekļi.» «Dziļa» doma! Tikai – cik miljonu cilvēku dzīvību tā neierāva despotiskā atvarā?!

Fēlikss Čeksters
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/22_50junijs/lapa2.htm