Nabadzību katrs saprot pa savam. Arī - stereotipiski, kas šinī pusē ir lielā cieņā. Kaut atklāti to noliedz.
Rakstot iztikšu bez visādiem citātiem un atsaucēm. Atklāti sakot, mani uz šīm pārdomām rosināja citu domas par nabadzību.
Esam, esam nabagi. Arī tas miljonārs, kuram mājās tualetē zelta pods, ir nabags, jo viņam ir garīgā nabadzība. Viņš ir garīgi nabags. Vēl lielāki nabagi ir nabagi, kuriem knapi iznāk kapeikas labai maizei, bet skaušanas, ka cits ticis pie miljoniem, ir gana. Skaudība gan "nāk atpakaļ". Tie skauģi nesaprot, ka, lai kļūtu bagāts, nepieciešama gudrība. kaut vai - apmuļķot citus, apmānīt bez gudrības nevar.
Šorīt mana gandrīz astoņdesmitgadīgā māte teica: - Es viņai teicu, lai pamēģina dzert kumelīšu tēju, viņa - kas tās kumelītes tādas. Visu mūžu zinājusi tik govis un to sū, nezina pat, kas ir kumelītes.

Tad, kad jau sen pirms gadiem, teicu mātei, ka viņas draudzene tik tāda kazu vecene vien ir, māte dusmojās un "cēla savu draudzeni debesīs". Tagad laikam tāda novēlota atskārsme.
Nu esam mēs un viņas, viņi pielikuši savu roku, lai būtu tā kā ir tagad.
Kādu laiku jau visiem prasu, lai pasaka, kāds ir šīs valsts mērķis. Kaut kad mērķis bija iestāties ES un NATO. Bet tagad? Dzīvot visiem vienlīdzīgā nabadzībā? Visiem būt laimīgiem nabadzībā? Laime jau ir tāda morāla vērtība. Viens var būt laimīgs zaru būdīņā, otrs - nelaimīgs greznā pilī. Tad mums visiem jādzīvo zaru būdiņā un jābūt laimīgiem? Vai tā nevar būt daudzo politisko partiju slēptā vēlēšanās? Politikāņi to putras katlu maisa un vāra, bet muļķa tauta tik uzkur uguni, lai labi vārītos, no katla varbūt arī kūrējiem kas atleks, nabagi jau neko nevar atļauties...