Cilvēka dzīve kā austoša zvaigzne –
Mirkli vien lemts tai debesīs būt.
Dota uz mirkli šī dzīvības maize,
Bet tad jau astrālā saikne mums zūd.

Cilvēka dzīvi skar mīla un veiksme,
Sāpes apiet diemžēl nav lemts.
Vasaras skurbums un ziedoņa līksme –
Kāpēc no mums tik daudz prasīts un ņemts?

Dzīve mēdz būt arī ziedoša pļava,
Saule un vējiņš kur rotājas maigs,
Zeme un debesis, jūra ir tava,
Visam tam pāri tavs jaunības vaigs.

Dzīve mēdz būt arī viesuļa vētra,
Virpulī sagriež un atvarā rauj.
Mirklī šai saprotam, ko tā ir vērta,
Lūdzam, lai kļūdu šo labot mums ļauj.

Dzīve kā iesētā sēkla uz lauka –
Labajos graudos ar nezāles mīt.
Mazlietiņ skarba, tomēr tik jauka,
Taisnības asnus tā pirmos sāks dzīt.

Izdzīvo dzīvi kā skaistāko dziesmu,
Nežēlo to, ko kas aizgājis jau.
Dzīvo ar degsmi un mūžīgo liesmu,
Nemeklē to, kā vienkārši nav.