Rūgtuma ieskauta saulainā diena,
Kārtējā vilšanās, kārtējais strīds,
Ieslēgtas cerības gruvešu sienās
Remdenā nemierā bailīgi šķīst.

Ieradums vijīgs kā apiņi zogas
Domas un sajūtas putekļos tīt,
Reizēm tik vēsas šķiet pasniegtās rokas,
Zvaigznes no debesīm stingušas krīt.

Kafijas biezumos zīlēta dzīve,
Neteikti vārdi un noklusēts prieks,
Aizlido dienas kā steidzīgas svīres,
Pārpaliek laime kā nederīgs nieks.

Ierausta dvēsele kūpošos pelnos,
Trokšņainas stundas sit neprātīgs laiks,
Gribētos iekrāsot tukšumu melno
Kreimeņu baltu, lai novīstu naids.

Vienīgi sapņos var aizmirsties vēlreiz
No visa, kas sāpina, satrauc un smeldz,
Vienīgi sirdī var sameklēt pērles
No kurām tiek cerību cietoksnis celts...