Mani dažkārt šaubas māc,
Vai tiešām esi Tu ar mani, kad nakts melnums aiz loga dus.
Tu  smaidošs man pretī nāc,
Tu ļauj runāt man, bet paliec pats noslēpumaini kluss.
Man dažkārt šķiet, ka mani  kā rezerves variantu Tu uztvert sāc,
Tu mani gaidi, mulsini, bet sirdī neielaid un mani dažkārt šaubas māc,
Vai tiešām esi Tu ar mani, kad nakts melnums aiz loga dus.
Tu  nesaki neko, kad uzmācīgas domas man prātu jauc
Un man dažkārt šķiet, ka esmu apmaldījusies, kaut apkārt viss ir rāms un kluss.
Bet Tu atļauj nezināmām priekšnojautām traukt, kad nakts melnums aiz loga dus.
Kaut skatiens Tavs uz citu pusi brīžiem veras kluss,
Man dažkārt šķiet, ka Tu tieši mani sauc, kad Tevi vientulība māc,
Kad nakts melnums aiz loga dus.
Kaut skaidri nesaki, ko Tev nozīmēju es, vienalga visas manas domas tikai Tev pretī trauc.
Man dažkārt šķiet, ka dzīvo Tu ar pārliecību, ka esmu līcis kluss,
Kur vienmēr būs Tev patvērums no paša vētras radītās, kas kokos žēli kauc.
Es skaidri nezinu vai tiešām esmu vajadzīga Tev, kad nakts melnums aiz loga dus,
Vai tiešām esmu dārga Tev, kad Tavas lūpas man šos vārdus teic,
Vai tas tikai tāpēc, ka nakts melnums aiz loga dus?
Man dažkārt šķiet, ka Tu laimes kokteili sev jauc,
Lai nepaliktu divatā ar sirdsapziņu savu, kad nakts melnums aiz loga dus.