Mēs esam tik daudz un dažādi, bet mēs nezinām, kādi cilvēki ir mums apkārt, jo mēs nēsājam maskas, kas nav saskatāmas. Tās iemācāmies saskatīt tikai ar laiku. Rodas jautājums: „Kāpēc?’’ Atbilde ir ļoti vienkārša – lai slēptu savu patieso seju, savu patieso „es”!
Maskas, ko nēsājam, ir daudz un tik dažādas, ka tās pat nav iespējams uzskaitīt, bet katrai no tām ir sava loma mūsu dzīvē. Nosaukšu dažas no tām, mums visiem labi pazīstamākās sejas maskas, kas slēpj patieso cilvēka būtību un dvēseli:
Aizsardzības maska. Aiz tās mēs jūtamies droši un neievanojami, nesatricināmi kā stāva klints. Tā pasargā un dod spēku aizstāvēties pret emocionāliem un fiziskiem uzbrukumiem, ko mums sagādā apkārtējie. Tā nes sevī līdzi tādas īpašības kā: bravūrību, rupjību, lecību, izaicinājumu.
Atriebības maska. To mēs uzliekam ik reizi, kad jūtamies piekrāpti, aizvainoti un nepatiesi apsūdzēti. Tā pilnībā izmaina cilvēku un viņa rīcību. Šim maskas īpašniekam nekas vairs neliekas svarīgs, kamēr nebūs īstenots ieplānotais. Sejas vaibsti kļūst auksti un dzelžaini, ledains skatiens. Tā nes sev līdzi šādas īpašības: naidu, dusmas, nežēlību.
Viltības maska. To parasti nēsā cilvēki ar noteiktu mērķi un iemeslu. Jo brīžiem ar taisnību un godīgumu ir grūti ko panākt, tad ir jāuzliek šī maska, lai jauktu pēdas un ar viltīgiem, bet nekaitīgiem paņēmieniem tuvinātos savam mērķim vai iecerei.
Liekulības maska. Šīs maskas nēsātāji izmanto kādu naivu būtni, iegūstot tās labvēlību, uzticību, draudzību, gūstot no tā sev kādu labumu. Izliekoties un liekuļojot, spēlējot negodīgu spēli. Šīs maskas nēsātāji ļoti veikli tiek galā ar saviem, tā saucamajiem „upuriem” , izmantojot tos tik ilgi, kamēr tas ir izdevīgi, un tad gluži vienkārši pamet tos novārtā, jo šeit viss ir izsmelts un tiek meklēts jauns „upuris”, kurš tikpat veikli uzķersies uz izliktajām lamatām.
Melu maska. Šī maska ir atbildīga par patiesības slēpšanu, un tās vietā dzimst jauna patiesība, ko šajā gadījumā mēs saucam par nepatiesību. Kaut gan agri vai vēlu patiesība tāpat nāk gaismā, bet tas ir atkarīgs no esošās maskas, cik daudz patiesības tajā ir slēpts un cik izturīga ir šī maska katram no mums. Mēdz gadīties, ka Melu maska ir tik plāna, ka tai cauri patiesība spīd.
Katram no mums ir visas šīs maskas un pat vēl vairāk, kuras šeit nav minētas, un iespējams pat tādas, kuru nosaukumi man nav zināmi, tie ir zināmi tikai katram no mums. Bet tā vai savādāk, mēs visi tās nēsājam, varbūt ne tagad, bet vēlāk, un noteikti nēsāsim. Tās tiek uzliktas neapzināti, un tikpat neapzināti tās tiek mainītas, slēpjot savu īsto seju, savu patieso būtību. Bet kāpēc mēs tā darām? Vai tam ir kāds iemesls? Noteikti ir! Mēs baidāmies, ka bez maskas, mēs kļūsim neaizsargāti un ievainojami, baidoties saslimt, baidoties, ka mūs atklās, iepazīs un iemīlēs tādus, kādi esam patiesībā. Lūk, kāpēc mēs nēsājam maskas! Lai neviens netiktu klāt mūsu patiesajai sejai, mūsu dvēselei. Mūsu dvēseles ir tik neaizsargātas, jo bez maskas mums vairs nav imunitātes pret tādām slimībām kā: sāpēm, laimes, prieka, mīlestības, jūtām, emocijām, smiekliem, asarām...
Tikko iepazīstot pasauli, mūsu īpašumā nav nevienas maskas. Mēs esam kaili un neaizsargāti pret apkārtējo pasauli, un ir tik viegli tikt klāt mūsu būtībai, dvēselei, tik viegli to sagūstīt, ievainot un nodarīt pāri. Mokoties sāpēs un pavadot laiku dvēseles ārstēšanā, tikai tad, kad dvēselē ir aizdzijušas visas brūces, jo esam kādu pielaiduši sev pārāk tuvu, kādas maskas īpašnieku, tikai tad, kad ir norimušas jūtu un kaislību vētras, tikai tad, kad emocijas ir ieslēgtas dziļā, tumšā dvēseles kambarī, tikai tad mēs savā īpašumā iegūstam savu pirmo masku un iemācamies maskas iegūšanas mākslu. Tad to pamazām sāk palikt arvien vairāk un vairāk, dažādas krāsa un lieluma. Līdz beidzot, aizmirstot par to, kas mēs esam patiesībā, jo manām maskas vienu pēc otras, baidoties, ka mūs atkal sāpinās, tiks klāt īstajai, patiesajai sejai, būtībai, dvēselei, baidoties no tā, ka to atkal no jauna saplosīs, baidoties no sāpēm, mīlestības, laimes...
Maska – ir sava veida aizsardzība pret apkārtējo cilvēku jūtām un emocijām, bet varbūt maskām, ko tie nēsā. Maska nepasargā no likteņa! Mēs varam slēpties , aiz kādas maskas vēlamies, kaut vai aiz visām uzreiz, bet no sava likteņa mums neaizmukt un nepaslēpties. Toties savu dzīvi mēs veidojam paši, ar vai bez maskas, tas nu ir mūsu pašu ziņā!
Ik reizi, kad paliekam vieni, kad blakus nav neviena, kā priekšā būtu jāizliekas, mēs noņemam savas maskas. Un ko mēs jūtam? Neko! Tukšumu un nepiepildījumu, jo viss, kas ir panākts, tas nav mūsu nopelns, bet gan sejas maskas, kuras mēs mainām atbilstoši apstākļiem. Ir grūti būt pašam, jo apkārtējie mūs pazīst tādus, kādus esam sevi pasnieguši, proti, ar masku, kas aizsargā mūs no apkārtējiem un, iespējams, no sevis paša!...