Izmisums, aizvainojums, rūgtums, naids un pazemojums – tas viss grauž manu dzīvi. Tajā plosās visas iespējamās dabas katastrofas, kas savā ceļā izposta visu labo. Apziņa un zemapziņa tiek lēnām saindētas ar negatīvu emociju un jūtu indi. Dvēsele ir tik ļoti piesārņota, ka iespējams ar skatienu izputināt visu, kas atrodas apkārt. Ir sajūta, ka man ir uzlikts zīmogs: „nelaimes upuris” un ka jādzīvo ar šo zīmogu visu savu atlikušo dzīvi. Brīžiem pat pārņem atriebības kāre, laikam jau tāda ir mana dzīves jēga – ATRIEBĪBA!

Esmu dzīves nolādēta, un pat sāku ticēt tam, ka neesmu ne uz ko spējīga, kā tikai postīt. Vairs nespēju domāt saprātīgi, jo mani ir pārņēmis naids, nepatika un riebums pret visu savu nožēlojamo dzīvi un cilvēkiem, kas ir man apkārt.

Cik ļoti es esmu nogurusi no visa! Es vairs nezinu, kas es esmu, jo cenšos dzīvot tā, kā to vēlas citi. Jūtos kā nožēlojama gļēvule, kas bez citu palīdzības neko nespēj, kā tikai čīkstēt kā nekam nederīga vijole, kura jau sen zaudējusi savu īsto melodiju. Un kā lai kādam iestāsta pretējo? Jau no pašiem pirmsākumiem man ir uzlikts nelabvēlīga cilvēka zīmogs. Ja man ar to ir jādzīvo, tad es vairs negribu dzīvot.

Ko es savā dzīvē esmu izdarījusi nepareizi? Par ko man ir jāmaksā? Liekas, ka uz šiem jautājumiem es atbildi neatradīšu nekur un nekad.

Viss labais, kas manī reiz bija, tagad slīkst negatīvo jūtu un emociju purvā, tāpat kā es pati grimstu izmisuma atvarā. Mēģinu saskatīt kādu cerības salmu, pie kā pieķerties, bet, tikko tas parādās, tā atkal nāk virsū bieza, pelēka migla, kurā vairs nespēju orientēties. Jau atkal es palieku viena ar savām bailēm un piesārņoto dvēseli, kuru vairs neviens nespēs attīrīt.

Gribu aizmirst visu to negatīvo, ko nācies piedzīvot, bet tas vairs nav iespējams, jo ik dienu nāk klāt negatīvā enerģija tik lielā daudzumā, ka no tās ir neiespējami atbrīvoties. Tā tikai vēl vairāk grūž mani purvā, no kura vairs nevaru izkļūt, un, zaudējot cerību, saucu nelaimi palīgā: „Nelaime, kur tu esi? Ja tu nāc, tad nāc pār mani jau tagad, neliec man mocīties, spēka vairs nav!” Tā nedzird mani. Tad varbūt laime mani sadzirdēs: „Laime, kur tu esi? Liekas, ka tu manai dzīvei ar līkumu ej.” Nedzird mani neviens, nav neviena, kas palīdzētu man izkļūt no purva, neviena, visi ir prom un atstājuši mani slīkstam šai izmisuma atvarā, kas rauj mani dziļāk un dziļāk.

Esmu apmaldījusies un nezinu, uz kuru pusi iet, kurš būs tas īstais un pareizais ceļš. Man vairs nav spēka cīnīties, nav nekā, esmu iztukšota no visa labā un saindēta ar visu pasaules ļaunumu. Tad ļaujiet man noslīkt, esmu pārāk dziļi šai purvā, kurā dzīvo viss pasaules negatīvisms un bezcerīgums, jo mieru man vairs neatrast un no purva neizkļūt.

„Dod roku!” kāda balss kaut kur mani sauc, nespēju biezajā asaru miglā saskatīt runātāju. „Dod roku un nebaidies!” balss atkal atkārto. Jūtu stingru un siltu plaukstu, kas saņem manu roku un ved mani nezināmā virzienā. Migla pamazām izgaist, un es ieraugu gaišu, smaidīgu seju un skaidras, mirdzošas acis. Viņš tur manu roku savējā un ved sev līdzi. „Nebaidies! Nāc man līdzi, es tevi aizvedīšu uz vietu, kur nav ļaunuma un baiļu, kur nav neviena, kas tev nodarītu pāri, es tevi pasargāšu, jo tagad tu esi brīva.”

Brīva! Brīva no dvēseles mokām, brīva no negatīvo emociju un jūtu purva, no kura mani izvilka šis gaišais, eņģelim līdzīgais cilvēks, kurš iedveš uzticību un kuram blakus jūtos pasargāta no visa. Tagad mani pārņem citas jūtas un emocijas, kas apdzēš un attīra manu dvēseli, un iesēj cerību atkal justies labi. Šeit mani saprot un novērtē. Svešinieks, kurš deva man palīdzīgu roku, izvilka mani no tumšām, drūmām domām un izveda mani saules gaismā, lai iemācītos pamanīt to, uz ko esmu spējīga, un tikai tad parādīt citiem, ko tie nekad nebūtu pamanījuši – manu dvēseli.