Laiks ir tas,kā mums mūžīgi trūkst.To ne dod,ne dāvina,tas vienkārši iet vienā solī ar mums un neatpaliek...
Ar šiem vārdiem man gribētos teikt,ka laiks ir mūsu gūsteknis,nevi otrādi.Jo tikai mūsu pašu ziņā ir,kā mēs izmantojam savu laiku.Tam noteikti nav jābūt darba vai brivajam laikam,tas ir laiks,kurā mēs dzīvojam - tagadnē,jo tikai tagadnē mēdz ritam līdzi savam laikam,kas ir daļa no mums.
Manuprāt,tieši tagadne ir tas laiks,kurā rit mūsu dzīvē un paši tajā.Šajā laikā ir avi irobežojumi,jo kāds mēdz aiziet,aiz sevis atstādams sāpes un tukšumu,un tad tikai laiks to spēj sadziedēt,jo,kā zināms,laiks dziedē visas brūces.Tad ir vēlēšanās apturēt laiku un nelaist,tādā veidā novēršot nepatīkamas dvēseles sāpes...
Mēs reizēm rīkojamies neapzināti,un paši saīsinam savu laiku,nomainot apstākļus un notikumus,jo tas laiks,kas tika dots tikai ar to cilvēku,vairs nekad nebūs atgriežams.Bet ja tomēr? Protams,dzīvē visādi gadās,tad tas jau būs cits laiks,un tas vairs nebūs tāds kā agrāk...
Reizēm gadās ka lēmums ir jāpieņem tūlīt,un tad mēs vēlētos mazliet vairāk laika,lai apdomātu un apsvērtu iespējas,kāds rezultāts būs vienā vai otrā gadījumā.Bieži šaustam sevi,par kādu garām palaistu iespēju,bet no otras puses,atbrīvojas laiks kaut kam citam.Negaidītu iespēju dzīvē nav mazums,un tad ir jābūt gatavam,jo laiks ir dots,lai apspriestu sevī isto rīcības iespēju.
Kā zināms,laiks nestāv uz vietas,un tas nemēdz apstāties,tāpat kā mēs.Tāpēc katru reizi ir jābūt gatvam kam negaidītam,jo nekad nevar zināt,kā iegrozīsies rītdiena.
Reizēm liekas,ka laiks paiet pārāk ātri,un nepamanām kādu sīkumu,kas varētu izmainīt dzīvi,jo arī tā nestāv uz vietas...
Vai laiks ir daļa no mums,vai mēs daļa no laika?
Manuprāt,tas ir atkarīgs tikai no mums,kā mēs izmantojam savu laiku.Mēz dzīvojam laikā,nevis laiks mūsos.Laiks ir daļa no mums,jo mēs paši plānojam savu laiku,kur,kā un ar ko to pavadīt.Laika nekad nevar būt par daudz,vai par maz,tā ir tik daudz,cik nepieciešams.Starpība tā,ka mēs neprotam pienācīgi izmantot laiku,kas mums ir dots!