Mācies uzticēties sev un savam Ceļam.
Zīmes vari meklēt pats vai kopā ar draugu, iet kādam aiz muguras un domāt, ka tas, kurš ir priekšā, iet pareizi.
Izvēlies, kas ir svarīgāk – apsteigt kādu vai iet savā ritmā.
Atpakaļ lūkojies tikai tamdēļ, lai redzētu sasniegto.
Esi gatavs paklausīt ceļam.
Uz līdzena Ceļa saskaņot soļus ir viegli, kalnā kāpjot, Ceļš ir grūtāks, taču skaistāks.
Vislielākais gandarījums ir sasniegta virsotne.
Katra diena ir iespēja tuvoties mērķim - celies un ej.
Jebkurā Ceļā ir gan kļūdas, gan kritieni, bet skaiti zvaigznes, meklē pērles... dārgakmeņus.
Lūkojies pasaulē kā spogulī, jautā sev, kas ir tavs Spēks!
Pat visgrūtākais Ceļš nav grūts, ja to izvēlies pats.
Katra Ceļa beigas ietver jauna Ceļa sākumu.
Pasaule ir bezgala skaista, cilvēku roku veikums – vārdos neaprakstāms, taču Ceļa vislielākā dāvana ir un paliek satiktais Cilvēks.
Vārda Ceļš vietā liec Dzīve - un ej! ..
Atslegas vārdi: Vārda Ceļš vietā liec Dzīve - un0
Kājām tālu neaiziesi - lai kaut kur nokļūtu mašīnā jābrauc ..
Ir sacīts daudz. Kā tomēr sauc
To krastu, kuru meklē?
Vai Dzidrais Gaiss? Vai Smilšainais?
Vai Nenogrimsim Seklē?
Un kāpēc tas tev šķiet tik maz
Zem plašā debess juma:
Ka šķiet par maz vien kaislības,
Par maz − vien garīguma?
Mums tā kā sods: dot, projām dot!
(Tā mācīts − vai tu vainīgs?)
Dot, projām dot, pat neprasot,
Vai ņēmējs ar to laimīgs...
Un atzīsties, kaut grūtāk ies, −
Bij ari maldi sīvi:
Ne mērķis liels kad rādījies,
Bet − Iekārtota Dzīve.
Vēl daudzi skrien, vēl daudzi lien.
Būs galā tā, kā nākas:
Būs stūris silts. Būs betontilts.
Bet tur tas krasts vien sākas...
/I.Auziņš/