Kad ātrums liek pakrūtē kutēt,
Un motors zem vēdera dzied,
Tu noķer vēju mutē,
Un kādam uz lūpām svied.
Tu ielaid viņu matos,
Starp krūtīm ļauj ielauzties,
Vien mirklis un nemani pati,
Kā viņam jau atdodies
Tu ielaidi sevī vēju,
Lai kaisles kvēli tas dzēš,
Bet es, lai kā arī skrēju,
Es nebiju tavējais vējš.
Atslegas vārdi: dzeja18356, atdoties vējam...0
Pati jau diezin vai brauktu ar mani uz turieni,bet paldies,ne tikai skaisti,pat ļoti krāšņi un dievīgi skanīgi.Paldies,došos mājās ziedošs.
Vējš kā skūpstu kurjers - skaisti ...
..................paldies!