3.diena
Gaujas krasts-Smiltene-Rauna
Pamosties ar smaidu. Radīt brokastis. Cilvēku murdoņa, kurā jau sāku izšķirt atsevišķas balsis, jau izšķiru ne tikai divriteņa dziesmu, bet arī cilvēkus. Gaujas rimtums miega atliekas savāc un uz priekšu – uz Smiltenes kalniem – tie pazīstami jau. Tie kārām acīm lūkojas lidotājos, kāpējos un gājējos. Meža glāsti matos. Braukt un klausīties kā ķermenis ar divriteni sarunājas, kā pielāgojas, kā sasaucas.
Smiltene ar ezeru kalnā vai kalna piekājē? Vairs nezinu – sajūta, ka ceļš ved tikai kalnā vai uzkalnā vai lielāka vai mazāka lieluma savādākā paugurā. Arī mākoņi kraujas kaudzītēs un baltos uzsvārčus nomaina uz tumšajiem lietišķajiem kostīmiņiem un uzsāk pārrunas -debesis vārīties sāk un zibeņus šķiest, vēl tikai vieglus, vēl tikai kā izmēģinot roku. Un mēs stādam rozes un sēžam pavisam mazītiņos krēsliņos pie mazmaziņiem galdiņiem un tiesājam sviestmaizes ar padarīta darba sajūtu. Ceļojums bērnībā.
Haoss oāzē, pirmās dusmas, kuras ceļš ātri vien notiesā kā meža zemeni. Ieelpa, izelpa. Rauna.
No-kalns, uz-kalns. Tilts. Upes ieloks. Top mājas un uguns top un sarunas kā sēnes no zemes pēc lietus sāk paukšķēt. Ceļa stāsti. Un stāsts par velnu, kas alu sev rakdams, kalnu uzraka. Jāņtarpu rinda ap dzirnavu dīķi. Kluss. Migla.