Pieskarties krītošam sniegam, sajust tā vēsumu un vērot, kā smalkās sniega pārslas izkūst manā siltajā plaukstā. Pieskarties tavai sejai tik viegli kā kūstošajam sniegam manā plaukstā, šis pieskāriens ko sajūti tu. Izej ārā, brīdī, kad snieg, un pastiep roku krītošajām pārslām, un aizver acis. Vai jūti šo pieskātrienu? Tas padara tavu plaukstu mitru un patīkami vēsu, pieskāriens, kas atgādina vēsu asaru tavā plaukstā.

Es vēlos tev pieskarties tieši tā, tik klusi, bez skaņas. Tā, lai tu sajustu manu klātbūtni, tā, lai tu zinātu, ka nēesi viens. Es vienmēr būšu ar tevi, tavās domās, tik ilgi, kāmer vien tu domāsi par mani.

Peskāriens, kas pasaka visu bez vārdiem. Pieskāriens, kas atved tevi pie manis. Tik kluss un nemanāms tas šķiet, bet tomēr šis pieskāriens spēj vairāk nekā tūkstošiem vārdu, tev tikai jāprot to sajust.