It kā visvairāk zvaigznes kritīšot naktī uz piektdienu. Tas jau nekas, ka tagad tikai līst ūdens no gaisa, jānoliek mana zvaigžņu bļodiņa, varbūt kāda zvaigzne iekrīt. Zvaigžņu lietū bļodiņā iekritušās esmu izdalījusi tiem, kam toreiz zvaigznes vajadzēja, pati esmu palikusi bešā. Nu gan kāda zvaigzne noderētu. Mani veči laikam mani taisījuši sūdos, ka man tik sūdīgi iet. Ar vieniem sūdiem, kas atņēma visu manu dzīvi, nepietiek, nu gandrīz reizē salūza televizors, mobilais, vannasistabā tek kaut kāds ūdens (parasts, ne jau zvaigžņu ūdens). Jāmeklē kāds meistars. Bet vai tad meistars novērsīs jaunu sūdu rašanos? Jāiztiek būs ar zvaigzni, kas iekritīs bļodiņā. Nevienam to nedošu.Tie, kas tās zvaigznes no manis paņēma, tās tur pie sevis, nemaz nepaprasa, vai man pašai nevajag.
Ko es te vispār par zvaigznēm runāju. Tāpat neko nesapratīs, ja sapratīs, tad pa savam, jo tie sapratēji tie gudrākie esot. Var redzēt, kur tā saprašana novedusi, bedrē ir visa valsts. Inteliģences, kultūras taču arī nav. Nav, kas šodien kā pirms gadiem 20 uzņemas atbildību veidot ko jaunu un skaļi runāt par kļūdām. Šodien jau arī runā. Tikai runā. Mālē ciet acis te vēl palikušajiem. Bet tā, kas skaļi pateiktu, ka veselus 20 gadus kas nepareizi darīts, nav.Vēsturi arī aprunā visādos veidos, tas gan sen zināms, ka vēsturi taisa un pārraksta, kā kuram vajag. Tā šodienas darīšana gan švaka.
Man iekritīs zvaigzne bļodiņā. Citiem bļodiņu pat nolikt slinkums, viņi iztiek ar pašu radītām zvaigznēm...