Es domāju, ka, ja viņam tur jāpavada neilgs laika posms, kura laikā viņš būs izanalizējis savu dzīves gājumu un, sapratis savas kļūdas, vēlēsies mainīt savu turpmāko dzīvi, tad tas paliks tikai kā dzīves skola. Manuprāt, ilgstošs ieslodzījums ir tas, kas grauj cilvēka psihi + ja vēl ir tendence nedzīvot "normālu" cilvēku dzīvi.

Būs labi ...

Es arī ticu,ka tā būs dzīves skola un tikai.Gribētos jau viņu aizstāvēt sakot  ka bijuši nepareizie draugi.Grūti aptvert,ka trīsgadīgais puisītis nu jau dzīves skolu mācās.Paldies meitenes par diskusiju.Ļoti liels paldies Ingrīdai,kas viesa cerību manī.

Mātei bērns vnmēr būs viņas bērns , pažēlojams un saprotams , lai ko arī būs nodarījis ..., savādāka būs apkārtējo attieksme , atkarībā , ko viņš nodarījis , kāds bijis zināms iepriekš kā cilvēks ..., tas viss ir ļoti subjektīvi un vispārīgi grūti ko teikt ...

Man šķiet, drīzāk jau- nespēja iekļauties sabiedrībā + problēmas ar darbu + ar pers.dzīvi un, kas zina, kādi + vēl.

Cilvēks, kuru ļoti labi zinu es, no turienes atgriezās (pabija gadu), lai cik dīvaini tas neliktos, daudz līdzsvarotāks, sakārtotāks sevī. Nezinu, vai apkārtējie trāpījās tādi- cilvēcīgi un- ne dumji, bet tā nu tas bija. Tad- bija laiciņš, kad likās tā bezdarba problēma un pers.dzīves galīgs tu- tū izsitīs no līdzsvara, bet- nē- saņēmās no jauna un, cik zinu, dzīvo daudz rimtāk, kā līdz nonākšanai tur.

Visvairāk tomēr žēl mātes.Un galvenais censties puisi neatstumt.Bet varbūt viņš pats no mums izvairīsies.Vienu gan saprotu,nedrīkst gudri audzināt,tas rada spītību.Manā dzīvē ar to saskaros pirmo reizi.Tādēļ kā pareizi izturēties-nezinu.Centīšos būt tāda pati kā pirms viņa apcietinājuma.

Padomju laikā pat armija atstāja zīmogu večiem uz mūžu,kur nu vēl cietums.

Nu cietums savu"ķepu" atstās noteikti,ja ne puiša uzvedībā,tad prātā noteikti,zinu no personīgās pieredzes,mammas brālis ir sēdējis cietumā.