Rūgtā tagadne liek mums vēlreiz un vēlreiz izvērtēt pagātnes kļūdas. Kas pagātni pētī, nākotni svētī. Dievs mums devis spēju saprast savas pastāvēšanas jēgu un atšķirt labu no ļauna. Ar šādām spējām jābūt apveltītiem cilvēkiem, kas uzņēmušies vadīt savu tautu, savu valsti. Ar gaišu, tālredzīgu prātu un sirdsapziņu diemžēl nebija apveltīti Latvijas brīvvalsts lielos valsts posteņos bijušie cilvēki: ārlietu ministrs Vilhelms Munters un Aizsardzības (kara) ministrs Jānis Balodis. Viņu dēļ latviešu tautai nācās tik daudz piedzīvot ciešanu un pazemojumu. To pierāda paši vēstures fakti. Par V. Muntera «ģeniālo» tēzi — «Latvija nevēlas garantijas savai neatkarībai, jo tas ir politisks fakts, kas nav apšaubāms» — rakstīja laikraksta «Rīts», 1939. gada 11. jūlijā. Līdzīgas lietas demonstrēja Muntera «portfeļa mantinieks» Jurkānjānis pēc piecdesmit divu gadu Latvijas okupācijas un kolonizācijas, sacīdams: «Pasaule mūs nesapratīs...» un darīja visu iespējamo, lai nesaprastu...
       Alfreds Bērziņš, Latvijas brīvvalsts sabiedrisko lietu ministrs jau trimdā savos memuāros un grāmatā «Kārlis Ulmanis» (220. lpp.) norāda, ka mūsu politika «kopš Latvijas sākuma gadiem balstījās uz Tautu Savienību un Antantes valstīm.» Tās bija tukšas ilūzijas, un tāda fakta ignorēšana, ka tā pati Tautu Savienība ilgi vilcinājās ar Baltijas valstu uzņemšanu, jo uzskatīja to ģeogrāfisko stāvokli un pozīciju par daudz apdraudētu un Baltijas valstu dēļ neviens negribēja riskēt nokļūt kara konfliktā. Pašu Baltijas valstu (Latvijas, Lietuvas un Igaunijas) nevienprātība un savstarpējie ķīviņi nevilināja ne Angliju, ne Franciju, kas uzskatīja jebkādu militāru līgumu ar tām par riskantu lietu. Jābrīnās par politisko aklumu, ar ko bija sisti mūsu valstu diplomāti un valstsvīri.
       «Ja Dievs tautas un cilvēkus grib pārmācīt, viņš tos sit vispirms ar aklumu un stulbumu.» (Pēteris Dardzāns, Latvijas armijas pulkvedis).
       Mūsu valsts pirmais diplomāts V. Munters un kara ministrs J. Balodis savus skatus arvien biežāk vērsa austrumu virzienā, saskatot tur glābiņu Latvijas valstij un latviešu tautai... Jau 1937. gadā Munters sāka kā atspole šaudīties no Rīgas uz Maskavu, piedāvājot savus «pakalpojumus». Pēc kādas šādas «vizītes», Maskavas laikraksts «Izvestija», 1937. gada 16. jūlijā rakstīja: «Padomju valdība ir gatava dot savu ieguldījumu Latvijas neatkarības un neaizskaramības(!) nosargāšanai...» Ne mūsu valstsvīri, ne diplomāti nespēja (vai negribēja) redzēt masu slepkavību vilni Padomju Savienībā 1937.–1939. gadā, un kāpēc tieši tur bija meklējams «glābiņš», to zināja tikai Munters un Balodis...
       Nevar neminēt «baltā» ģenerāļa Jāņa Baloža «nopelnus» Latvijas rusifikācijā. Un ne tikai. Lūk, ko par viņu rakstīja paši komunisti Vācijā iznākošā žurnālā «Mūsu laikmets» 1978. gadā (marta numurā):
       «Kas tad ir bijis trimdas presē izbazūnētais latviešu tautas lielākais varonis un pretkomūnisma cīnītājs ģenerālis Jānis Balodis? Ieskatīsimies mazliet viņa profilā. Balodis nebija karavīrs ne pēc dabas, ne interesēm. Viņš nebija arī polītiķis, bet ļāva sevi ievēlēt Saeimā kā Zemnieku Savienības kandidātu, jo partijai ģenerālis bija vajadzīgs. Atrodoties Saeimas deputāta krēslā, Balodis ne reizi nav uzstājies ar runu vai priekšlikumu, tikai kārtīgi saņēma deputāta algu. Nepatikā Balodis raudzījās uz nacionālsociālistu varas izplešanos Vācijā, par ko jūsmoja daudzi viņa padotie Kara ministrijā. Balodis neparasti stingri uzstājās pret Latvijas lielā austrumkaimiņa nevajadzīgu izaicināšanu un pretojās Latvijas austrumu robežu nocietināšanai, lai pasvītrotu Latvijas uzticēšanos lielajam kaimiņam... Viņš (Latvijas valsts aizsardzības Kara ministrs Jānis Balodis) personīgi izvadāja Krievijas (PSRS) sūtni Latvijā Zotovu un sūtniecības darbinieku Vetrovu (čekas aģentu) gar Latvijas austrumu robežu, parādot, ka tās patiesi nebija nocietinātas un ka no Latvijas puses nekādi draudi Krievijai nepastāv(!), ka latvieši ir lojāli pret dižo krievu tautu...» Te nu būtu vietā iesaukties: – Ak, prātiņ, nāc mājās! Vai tā nav klaja nodevība, kas pelna karātavas?! Tālāk komūnistu žurnāls raksta: «1937. gada maijā Balodis uzdrošinājies atklātībā deklarēt: «Latvijā, sevišķi armijā, nekad nav bijis un nebūs poļu vai vācu orientācijas. Latviešu tauta nekad neies ar viņiem. Padomju Savienībā jau pastāv cita iekārta(!), vienīgi pret jums – krieviem mēs izjūtam dziļas simpātijas un draudzības jūtas...»
       Un vēl: «Ulmaņa valdībai krītot, Balodis bija vienīgais no bijušās valdības, kas domāja par sadarbību ar jauno, topošo iekārtu (okupācijas varu – A.Č.).
       Ir ziņas, ka Otrā pasaules kara laikā Balodis, dzīvojot Krievijā, sniedzis ziņas un padomus, kā labāk apkarot nacionālos partizānus, kas kara beigās pretojušies padomju varai. Pēc kara, atgriezies Latvijā, Balodis atklātībā uzstājies pret Latvijas kādreizējās valdības «ārkārtējo pilnvaru nesēja» Kārļa Zariņa personību un šo pilnvaru aizkulisēm. Savas pēdējās mūža dienas J. Balodis vadījis kā PSRS personālais pensionārs, kam bija piešķirts dzīvoklis Rīgā un vasarnīca Saulkrastos.»
       Tik daudz par «balto» ģenerāli Jāni Balodi. Līdzīgu «pensiju» bija nopelnījis arī Vilhelms Munters, kurš pēc kara lielmanīgi dižojies ar savu «gudro» politiku... Bet varēja būt pavisam citādi. Pastāvēja arī cits variants. Savu palīdzību Latvijas neatkarības nosargāšanā piedāvāja otra tolaik stiprākā valsts Eiropas kontinentā – Vācijā. Alfrēds Bērziņš savās atmiņās liecina: «Mums uzmācās (cik dzirdēju no pārrunām starp Ulmani un Munteru) vācieši ar saviem draudzības un palīdzības piedāvājumiem. Vācijas sūtnis Latvijā fon Koce, esot vairākkārt mēģinājis noskaidrot Latvijas valdības viedokli savstarpējas palīdzības līguma noslēgšanai starp Vāciju un Latviju, kurā Vācija uzņemtos militāru aizsardzību pret jebkuru ienaidnieku. Droši varu teikt, ka valdībā nebija nevienam drosmes (un prāta – F.Č.), lai piekristu sadarbībai ar Vāciju...» Tiktāl Bērziņš. Saņēmusi tādu «aukstu dušu» Rīgā, Berlīnes valdība vairs nemēģināja «zondēt» Latvijas valdības nostāju tik svarīgā jautājumā. Bet bija iespējams noslēgt «Muntera un fon Koces līgumu», un kas zina, kā būtu attīstījušies notikumi tālāk, bet skaidrs, ka nebūtu Baigā gada un Sibīrijas nāves nometņu, kas atņēma desmitiem tūkstošu nevainīgu latviešu dzīvību, nebūtu brutālā deržimordas iebrukuma, nebūtu komūnistu piecdesmit gadu varmācīgas valdīšanas, nebūtu Latvijas izlaupīšanas, nebūtu Latvijas kolonizācijas ar pretlatviskām noziedznieku ordām. Labu piemēru varam ņemt no varonīgās somu tautas, kas izdarīja pareizu izvēli, sadarbojoties ar vāciešiem. Somijas valdībā bija tālredzīgāki valstsvīri un politiķi, kas mobilizēja visus tautas spēkus, lai cīnītos par savas valsts, savas zemes brīvību un neatkarību, lai netiktu norakstīta vēsturē kā tauta, kam sava neatkarība un patiesa brīvība nerūp vairāk par visu un kam nav drosmes par to cīnīties. Somiju, tās brīvību un neatkarību respektē gan Vācija, gan lielā Krievija un citas pasaules valstis un tautas.
       Turpretī mēs turpinām kulties kā pliki pa nātrēm un locīties to pašu krievu priekšā. Līdz pretīgumam nadzīgi to dara mūsu bezmugurkaulainie – diplomāti un valstsvīri (arī valstssievas), raisot šķērmu nožēlu ikvienā normāli domājošā cilvēkā. Lielās mokās ar novēlošanos pieņemtā Deklarācija par okupāciju joprojām ir «norakta» birokrātu seifos, un netiek likta lietā, lai pieprasītu no abām agresorvalstu mantiniecēm Krievijas un Vācijas atlīdzināt par nodarītiem zaudējumiem, par noziedzīgās okupācijas seku novēršanu, t.i., Latvijas dekolonizēšanai un galīgai deokupācijai. Vai to var saukt par brīvu Latviju, ja neesam atguvuši to, kas mums tika nolaupīts? Nav atgūti arī mūsu brīvvalsts likumi – gan valodas, gan pavalstniecības (pilsonības)– tos ievērojot, neviens netika nedz diskriminēts, nedz apspiests, un, ja tagad tie kādu neapmierinātu: laimīgu taciņu Zilupes virzienā... Jebkāda naturalizācija ir jāizbeidz, bet līdzekļi no šī noziedzīgā pasākuma jānovirza taisnīgam mērķim — Latvijas dekolonizācijai.
       Latvieši arī ir cilvēki, kuru cilvēktiesības ir dzīvot savā sentēvu zemē Latvijā bez citas nācijas uzkundzēšanās un diktāta.
       Nost kolonizēšanas programmu! Lai dzīvo brīva, latviska Latvija!

F. Čeksters,
ASF «Latvietis» dalībnieks

http://home.parks.lv/latvietis/23_51junijs/lapa1.htm