TĀ nu ir gadījies, ka pēdējā laikā man bieži nākas ar kājām doties gar kādu vietu, kurā ir aizliegta automašīnu niovietošana. Iela plata, klusa, novietotās automašīnas tā īsti nevienam netraucē. Ja nu vienīgi tuvējām maksas autostāvvietām. Patiesībā, esmu pārliecināts, ka tieši šo autostāvvietu interesēs arī ir aizliegta automašīnu novietošana tuvējā ielā. Bet cilvēki tomēr mēdz apstāties šajā ielā. Un uzkavējas ko gaidīdami. Laikam domā, ka klusajā ieliņā policisti iegriesties nemēdz. Jā, šī vieta vēl ir īpatnēja ar to, ka cilvēki, no saviem spēkratiem prom neiet. Nav uz kuŗieni. Pļavas vidus. Viņi šo ielu izmanto kāda mirkļa sagaidīšanai, un dodas tālāk.  Taču policisti it labi zin šo vietu, un apcomo to brīnumaini regulāri. Plāns jāpilda, un barotava kā dāvana…
Lai kā nebūt samazinātu tos līdzekļus ko, tā saucamās valsts, amatpersonas varētu izsaimniekot (Budžetā neienākušu naudu nozagt ir grūtāk)  es nolēmu pie izdevības autovadītājus brīdināt par viņu ģimenes budžetam draudiošajām briesmām. Tā nu garām iedams es neaizmirstu viņiem pavēstīt par to, ka stāvēšana šajā konkrētajā vietā var izrādīties diezgan dārga. Taču bija kāds gadījums, kad es tomēr nebrīdināju. Jau gāju klāt pie auto, jau… taču Georga lentītepie auto spoguļa vienā mirklī manus plānus mainīja. Autovadītājs tā arī mesaprata kāpēc es tik nepārprotami devos pie viņa auto ar vēlmi ko teikt, bet aizgāju gaŗām…
Okupants nav draugs. Okupants ir okupants! Okupantam nav jāpalīdz!