Dzejas rindas par rudeni. Tik pat ugunīgas kā lapu zelts, tik smeldzīgas kā skumjas par aizejošo vasaru un nedaudz bēdīgas, ja rudens iezadzies arī sirdī.

Nakts melnu apmetni klāj,
rotātu zvaigžņu dzirkstīm,
Vējš miglas mēteli vērpj
pūkainiem mēness pirkstiem.
Dus pelēks akmens,
kritušām lapām sedzies,
Debesīs gājputni kliedz,
mežs kļavlapu sārtā dedzis.
Ābele, augļiem pilna,
rudenim pretim smaida.
Dobē zied mārtiņroze,
sudraba salnu gaida
/M.Fidrihsone/