Ei,jūs jocīgie ļaudis,
Aiz maskām,kas slēpušies.
Ne jau jums mani mācīt
Un stāstīt,kas labs un kas slikts.
Jūs savās godkāres drānās,
Lepnum plīvuros ietērpušies,
Cerat,zemojot citus,
Tuvāk Dievam un saulītei tikt.

Acis redz paša labo,
Ausis,palīgā kliedzieniem,ciet.
Mēsliem nošķiestās kurpēs,
Pāri dzinumiem zaļojošiem,
Sev kaklā medāļus karot,
Šie,tik nopietnie ļautiņi iet
Un vien pēc savējā ģīmja
Grib,lai pasauli pasniegtu tiem.

Vai tāds jel mācīt ko var,
Kurš ar degunu mākoņus stumj?
Kurš zvilnē pagātnes saulē
Un tādu arī sev nākotni grib.
Es labāk parastais būšu,
Es dziedāšu līksmi un skumji
Par to,kas notiek ap mani
Un caur mani kā zibspuldze zib.

autors-Sergejs Abramovs