Deviņdesmito gadu sākumā «Pavalstniekā» publicējot kārtējo okupantu un citu Latvijai naidīgi noskaņotu personu sarakstu ievadā rakstīju:

«Latvija ir pārpildīta ar dažādu kategoriju klaidoņiem – okupantiem, civilokupantiem un citiem. Protams, labprātīgi viņi neaizies. Citiem vārdiem sakot: viņi šeit nepaliks tikai tad, ja tiem nebūs iespējams palikt. Tas ir, ja viņiem nebūs šeit iespējams dzīvot tā, ar kādu nolūku viņi šeit ieradušies. Ja viņi nebūs stāvokļa noteicēji, ja tiem nebūs iepriekšējo privilēģiju, ja ap viņiem sadzīvē būs izveidojies ietekmīgs diskomforts, ja nebūs cerību rīt savu stāvokli uzlabot un atgriezt vecos laikus.

Katram, kurš vēlas piedalīties formulas 3d realizācijā (īstenošanā) un atrast savām iespējām pieejamo līdzekļu realizāciju ir jāapsver, kas ir nepieciešams, lai viņi tomēr aizietu.

Protams šis darbiņš būtu jāveic mūsu valdībai, bet pilsoņiem galvenokārt jārūpējas par savām ģimenēm. Bet ja mums nav mūsu valdības un ir tikai «mūsu», tad nekas cits neatliek kā darīt pašiem. Ja vienas pašvaldības vadītājs var virzīt valsts ārpolitiku (domāts A. Ručs), tad mēs katrs spējam virzīt dekolonizāciju, kam sekos arī deboļševizācija un deokupācija. Galu galā nēģeri no Āfrikas nebrauks brīvo Latviju izcīnīt, viņiem pietiek savu problēmu un tie nav krievi, kuri cenšas visu pasauli atbrīvot un aplaimot ar savu klātbūtni.

Dekolonizācijas procesam labi palīdz gan nodrukātie uzvārdi un adreses, gan ass vārds, gan izsists logs...

Pateicoties Krievijas varas iestāžu «nekompetencei» armijnieki paši sev izsniedz nepieciešamos demobilizācijas dokumentus un ar Latvijas ierēdņu neuzpērkamības palīdzību apmainīja tos pret PSRS civilpasēm. Šodien viņi ir krieviski runājošie un integrēties gribošas minoritātes daļa. Aktīvākā un Krievijai tik nepieciešamā daļa. Tie ir pietiekami labi sagatavoti un paklausīgi atšķirībā no klaidoņiem, kuri Latvijā nokļuvuši labākas dzīves meklējumu rezultātā.

L(PS)R Tieslietu ministrija no okupantiem ir saņēmusi daudz lūgumu palīdzēt un aizstāvēt viņu cilvēka tiesības, kā arī sodīt fašistus. Es neesmu pārliecināts, ka šo īso rakstiņu tā neizmantos kā ieganstu, lai slēgtu laikrakstu vai sodītu mani pēc uzspodrinātajiem LPSR likumiem. Tas tomēr nav galvenais, galvenais ir tas, ka ne mani, ne laikrakstu vairs nevar sodīt, tā pat kā nevar iznīcināt daudzos tūkstošos eksemplāru nodrukāto informāciju un atņemt to pilsoņiem.
Iespējama tikai atriebība.»

L. Inkins
http://www.draugiem.lv/user/725523/blog/?p=5496195