Atklāta vēstule avīzes «Diena» žurnālistam Aivaram Ozoliņam

       Godājamais Aivar Ozoliņ!
       Jūs esat ļoti talantīgs žurnālists. Apskaužams ir Jūsu pārliecinātais tonis, kas mūsdienu žurnālistikā ir grūti atrodams. Izlasot Jūsu 2000.gada 17.februāra rakstu «Bez noilguma» nolēmu Jums nosūtīt dažus faktus par Holokaustu, varbūt tie Jums noderēs vēl labāku rakstu veidošanai nākotnē.
       Holokausta jēdziena kā tāda nebija līdz 1968.gadam, kad tika publicēta grāmata «The Holocaust», ko sarakstīja Nora Ephron, bet ar to nepietika. Ar grāmatas publicēšanu bija par maz, lai piedzimtu Holokausta ideja, tomēr tā neapturami brieda, līdz 1978.gadā iznāca Gerald Greena televīzijas miniseriāls «Holocaust». Kopš 1978.gada šis vārds vārgiem, trīcošiem soļiem tika pamazām popularizēts, bet iesākumā to lietoja kā sugas vārdu, ar mazo h un nepiešķirot ēbreju holokaustam īpašu vietu starp pārējiem (piemēram 1900.-1902.gada būru). Pamazām tomēr tas (nu jau ar lielo) atrada savu nišu, un kopš 1980-to gadu beigām Holokausts bija izkristalizējies par jēdzienu, kas apgalvo, ka vienīgi ēbreji no visas pasaules cietējiem ir tiesīgi pastāvēt uz to, ka viņi un tikai viņi ir šo Holokaustu pārcietuši.
       Nākamais nozīmīgais solis, un nu jau ievērojams panākums, bija Holokausta muzeja atvēršana Vašingtonā, DC (1993.gada 21.aprīlī), ko ēbreji turpmāk izmantoja kā parādi visai pasaulei: ja jau ASV galvaspilsētā tas ir, tad tas IR svarīgi. Muzeja atvēršanas diena var tikt uzskatīta par Holokausta idejas validācijas brīdi, jo ar šo mirkli Holokausta jēdziens tiek izmantots kā pilntiesīgs ēbreju propagandas instruments visplašākajā nozīmē. Līdz šim brīdim Holokausta ideja ēbreju sabiedrību visā pasaulē ir bagātinājusi gan finansiāli, gan garīgi un emocionāli, gan arī priviliģēti. Bagātinājusi neticamos apmēros un turpina to darīt, lai arī daudzi to mēģina noliegt.
       Tātad 50 padomju gadus Latvijā Holokausts NAV bijis tabu. Par to nerunāja tāpēc, ka šī jēdziena nebija. Ozoliņa kungs, vēršu jūsu uzmanību piesardzībai. Žurnālistikā karjeru var sagraut pat viens vārds, tāpēc Jums nevajadzētu aizrauties ar pārsteidzīgu tendenciozitāti un Kalēju nenomelnot ar «aizdomām ir vairāk nekā nopietns pamats...» (nopietnāks tātad) un «lai cik grūti noticēt,...ka...Kalējs nav vainīgs» (it kā Jums negribētos noticēt), bet tā vietā ieturēt pauzi un balstīties uz nevainības prezumpciju. Citādi tie paši ilmāri var pajautāt par Jums, kam un kādām interesēm Jūs kalpojat un «kādu lomu pildāt attiecībā uz latviešu izdzīvošanu un valsts pastāvēšanu»?
       Tikai tie, kas runā skaidru valodu, pastāvēs mūžam. Svaidīties ar tādiem lamuvārdiem kā rasisms, antisemītisms utml. ir gļēvi. Nosaukt to par slimību? Jūs ļoti labi zināt, ka pat tie, kas 60 gadus dzīvo nacistu propagandas klišeju jūgā, kā Jūs to apgalvojat, nekad Jūs neapvainos par jūdomānu, judofīlu vai kā citādi pat tad, ja klaji savās slejās pievērsīsieties ēbreju dogmu popularizēšanai. Neapvainos tāpēc, ka apsaukāšanās piederas pamatskolas puišeļu sabiedrībai, bet briedums un goda jūtas iet roku rokā ar smalko toni.Vai varat skatīties patiesībai acīs? Raksta frāze «...tagad par kārtējo upuri, pazemojot latviešu tautu un Latvijas Valsti» ir patiesa. Kalēja lieta ir devusi iemeslu izķengāt Latvijas vārdu visneglītākaja veidā visā pasaules presē. (Brīnos, ka Jūs nerakstāt par to.) Latviju nesalīdzināmi vairāk nekā Kalēju pašu. Ja Jūs to neesat pamanījis, ko esat? Protams, Jūs savā rakstā uzstājat, ka nav, lūk, vienlīdzības zīmes starp Kalēju un latviešu tautu.
       Domājiet! Vai ārvalstu prese šo vienlīdzības zīmi nelika? Domājiet vēlreiz! Un tālu nav jāmeklē nākamā analoģija. Vācijas prezidents Johanness Rau viesojas Israēlas parlamentā. Kas šoreiz tiek nomelnots pasaules presē? Vācu valoda. Parādās nepārprotama norāde: katrs, kas runā vāciski, ir Holokausta vaininieks. It kā jīdiša ēbreji nerunātu vāciski!
       Atveriet taču acis, Ozoliņa kungs! Ja mēs to neatzīsim par notiekošu, tas nekad nebeigsies.

Ar cieņu – Arnolds Pinka
2000.g.
Avots: laikraksts "Latvietis Latvijā"
http://home.parks.lv/latvietis/24_52jun_jul/lapa5.htm