Kādai ģimenei traki nepaveicās ar vectētiņu - viņš bija riktīgs maita, ar visiem kasījās, uz visiem burkšķēja visiem centās kaut kā ieriebt. Gadījās tā, ka riebīgais vectēvs smagi saslima un pirms nāves saaicināja savus radus un kaimiņus pie sevis, lai tie vēl pabūtu pēdējās stundas ar viņu.

Kad visi sapulcējušies, vectēvs saka : Dārgie radi un kaimiņi, zinu, ka es neesmu jums bijis labs rads un kaimiņš, es bieži ar jums strīdējos un visādi centos kaitēt. Pirms nāves es jums vēlētos atvainoties par saviem nodarījumiem. Bet lai varētu nomirt ar mierīgu sirdsapziņu, vēlos atzīties vairākos savos nodarījumos, ko esmu izdarījis pret jums.
Tad viņš vēršas pie savas jaunākās masas: "Es biju tas, kurš toreiz nosūdzēja kolhoza priekšsēdētājam, ka tu turi vairāk govju, nekā atļauts". Pēc tam vectēvs vēršas pie sava znota : "Es biju tas, kurš nosūdzēja milicijai par to, ka tu spekulē ar valūtu un ārzemju precēm". Tā nu vectēvs ilgi un dikti atzinās nodarījumos pret saviem radiem un kaimiņiem, un beigās tiem lūdza piedošanu. Kā jau pirms nāves, visi radi un kaimiņi saka vectēvam, kas viss viņam piedots un viss tiks aizmirst. Tad vectētiņš saka, "tomēr es vēlos saņemt taisnīgu sodu par saviem nodarījumiem - tad kad es nomiršu, iespraudiet man dibenā kaktusu un tā arī apglabājiet!!" Apkārtējie protams tam negrib piekrist, cenšas pierunāt, bet vectēvs nepiekāpjas. Nu ko darīt, atrunāt neizdodas un jāpiekrīt vien ir, jo mirēja pēdējā vēlēšanās ir svēta. Pēc kādas stundas vectēvs patiešām nomirst un radinieki ķērās pie viņa pēdējās vēlēšanās izpildes. Pēc lielām pūlēm dēļ sadurstītajām rokām grūtais darbiņš tomēr izdodas un kaktus veiksmīgi iesprausts paredzētajā vietā. Tad pēkšņi atskan pie durvīm zvans, radi aiziet atvērt, a tur - milicija: "Labdien, mūs nupat informēja, ka šeit tiekot drausmīgā veidā apgānītas aizgājēja mirstīgās atliekas, mēs vēlētos veikt apskati dzīvokli...."