Nenāc pie manis rudenī... Kāpēc? Rudens ir jauks, skaists. Ka tik no gaisa nekas nekrīt. Rudens ir burvīgs gan dabā, gan cilvēka dzīvē. Jāprot tik uz to paskatīties.

Šodien arī vairāk skatījos pa vilciena logu uz dzeltēt un sārtot iesākušajām koku lapām. Tās ir skaistas, burvīgas. Pēc īsa brīža to skaistumu vējš aizpūtīs. Lai atkal iesāktos jauns sākums. Lēnām. Vēl visa ziema priekšā. Bet sākums ir.

Aiz koku skaistuma gan nekur neieraudzīju kultūras lauku. Tas aizgājis atmatā? Atmata jau nevar tā paslēpties. Tās kultūras laikam nav. Nav. Kaut kādu izteicienos, ka latvieši ir dziedātāju tauta? Dziesmu karos karo reizi vairākos gados? Vairākus gadus arī citas kultūras lietas atmatā? Tad jau būtu labi, jauki, skaisti. Bet atmatas nav nekur. Tik kāds nokaltis koks vēl zaļajiem pa vidu. Laikam gaida savu sapūšanas laiku, vai spēcīgu vēju, kam padoties.

Kultūras laukam atmata būtu labākais variants. Ķīmija un visādi pesticīdi jau ir gana visās citās lietās.

Tik tā sabiedrība laikam pēc kultūras neilgojas. Novēršot skatu no vilciena loga, nevar neredzēt vagonā sēdošos. Es vilcienā esmu atgriezusies pēc tam, kad dzīvi pilnībā izmainīja piedzēries. Bet vai tiem vilciena vagonā sēdošajiem arī (kaut nereāli) nav uzbraucis piedzēries? Viņiem to kultūru nemaz nevajag. Nav nemaz ko brīnīties, ka pat TV ir tikai 100 g kultūras. To nemaz nepalielina līdz kilogramam, gan jau kāds grams ir nošņāpts kā visam citam. Tiem vagonā esošajiem ar pirkstu taisītiem jauniešiem vajadzēs kultūru? Nevajadzēs viņiem ar.