Vakar, pēcpusdienā bija „jānosit laiks” (vesela stunda) kādā Rīgas nostūrī.  Tā kā vienkārši sēdēt automašīnā manne visai tīk, tad nolēmu nedaudz paklaiņot, un, kas zin – varbūt nobildēt ko interesantu. Tā nu klīdu pa pierīgas ieliņām, daudzdzīvokļu namu pagalmiem, ik pa laikam nospiedu fotoaparata pogu, līdz...  mani pamanīja kāda, apmēram 3- gadīga meitenīte, kas pastaigājās kopā ar, acīmredot māmiņu. Vai varbūt auklīti, bet tas nav svarīgi. Meitēns nāca man klāt, rādija savu „ ražu” un teica „ a ja kaštani sobiraju” . Es pasmaidīju,  padomāju – cik maz gan tādam bērnelim vajag pilnai laimei. Devos tālāk. ...... No aizmugures atskanēja balss  -  „ Nu čo ti na ņevo smotriš. On ķebja ņe ponjal. On inostraņec” . ...

Izrādās, ka mēs – latvieši, Latvijā esam kļuvuši par „ inostranciem” .  Pa kuŗu laiku? Vai pa to pašu, kamēr vienaldzīgi vērojām kā tas notiek?