Atbildot Mazajai Kaijai, varu atbildēt īsi - vīramāte izpostīja manu laulību - uzskatīja, ka esmu atņēmusi viņai vienīgo dēlu. Divdesmit gadus vēlāk viņa lūdza neņemt ļaunā, ka iejaucās ...Tagad pati esmu izaudzinājusi divdesmit sešus gadus vecu dēlu, kuram ir draudzene- cenšos nejaukties viņu dzīve, jo no savas rūgtās pieredzes zinu, kā tas beidzās...Vēlu viņiem laimi un saskaņu.

ko tad ši Tev izēdusi,ka jāraksta?

Vīramāte nav , sorry, "svēta govs"- kuru būtu jāciena par to faktu vien, ka viņa tāda ir... Un jāklausa arī nē. Vienīgais, ja vien pašai jaunajai sievietei- ir pieņemama bērna un pamācāmā statuss. Protams, viena lieta ir jāievēro- korektums... taču nu sorry vēlreiz--- katram cilvēkam ir mamma , tētis, un vīramāte nav nekas ekskluzīvs...
Tas, ka viņa kaut ko uzskata, vai netiek galā ar krīzi attiecībās ar dēlu, kad tas [pieaug un aiziet savā dzīvē- tās ir viņas pašas problēmas, ar kurām pašai arī jātiek galā.

Vīra man nav, bet vīramāte gan.   Klusa kā pele, nekur nelien, nevienu neaprunā (ja nu vienīgi man aiz muguras   ). Aiz cieņas neesmu uzdrīkstējusies teikt, ka baigo draņķi izaudzinājusi, galu galā pašai man dēls aug, nezinu, kā vēl būs...Lai nesanāk iespļaut akā, no kuras pēc tam jādzer.

Kaa saka ....radus neizveelas bet draugus gan var izveleties .... ....