Pārņem sajūta, ka mēneši un gadi skrien ātrāk nekā dienas. Vienu dienu tu biji te, bet jau nākošajā tu esi pavisam citur un attopies ar it kā pazīstamiem cilvēkiem, tomēr kaur kur iekšā tev viņi liekas visai sveši. Un tad neatliek nekas cits, kā pajautāt sev- kas ir noticis? un cik ilgs laiks patiesībā ir pagājis?!
Tad kad mēs priecājamies, mēs nejūtam tautā definēto laika intervālu, bet kad paliekam vieni, tad mūs pārņem sajūtas, kas drīzāk būtu pieskaitāmas pie atmiņām, un, kaut arī zinam, ka tie laiki un sajūtas jau ir pagaisušas, tomēr maza cerību dzirkstelīte kvēlo.
Taču mēs neaptveram to, ka arī tieši šī brīža sajūtas un cilvēki, kas riņķo mūsu ikdienā, reiz būs tikai atmiņa. Tā tas laiks paiet un cilvēki kļūst sveši...
Bet kā cīnīties nostaļģijas pārņēmtiem cilvēkiem?!
Kā parvarēt kaut vai to nelielo velmi par "veco" laiku atgūšanu, jeb mirkļu piedzīvošanu vēlreiz?!
Kāpēc mēs- cilvēki, nespējam pilnvērtīgi un simtprocentīgi baudīt mirkļus un dienas, ko mēs vēl varam izdzīvot?!
Un kāda vispār ir patiesā "laika"mērvienība neskatoties uz terminoloģiju, iespējams tas atrodas tikai prātā, un psiholoģiski ieskaidrojot to, mēs radam sev problēmas.