...
Rudens lapas kaisa kļavas,
Tur, kur kādreiz plašas pļavas
Vīgriezēs un smilgās līka,
Kad pār mežiem saule tvīka.
Nu, kad dzērves aiziet kāsī,
Griežu klusa bērza tāsī:
Reiz te dziļi sulas urba,
Vasars zāļu smaržā skurba
Arājs jauns, kas teica-mīli
Ziedu, sakni, zelta zīli
Un šai mīlā mīli mani,
It kā gaiša atbalss skani.
Dienas nāca, dienas zuda,
Kļuva kļavas lapa ruda;
Graizīdama bērza tāsi,
Redzu gaisos dzērvju kāsi.
/Ilze Kalnāre./

      ...
Saule kā pīlādža ķekars
Sarkana, sarkana riet,
Ļaundares salnas ceļā
Tavās sūrstošās domās
Asteres baltās vēl zied.

Pierimstas vakara vēji,
Apklustam sarunās mēs,
Aizdegas atmiņu sveces
Tavās un manās domās,
Iesāpot asterēs.

Saule sarkanā pīlādža gaismu
Iemet mums logā, pirms dziest,
Pusnaktī mēness dārznieks
Asteres apraudzīt ies.

Vaicās, vai bailēs no salnām
Asterēs slēpjamies mēs?
Klusēsim. Balta līs gaisma
Domās un dvēselēs.
/Skaidrīte Kaldupe/