Aritmētika

Viens grauds
divi graudi,
trīs graudi
un –
viena pele.

Trīs graudi,
divi graudi,
viens grauds
un –
neviena grauda.

Viens kaķis,
divi kaķi,
trīs kaķi
un –
viena pele.

Trīs kaķi,
viena pele.
un –
viena ala… /Vācietis/

- a kā jums tur staigā skuķi? trusenēs vai bez?
- yes!

Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa.
   Ātri, ātri steidzas viņa,
   Rokā zelta pātadziņa.
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsū nav tai mājas.
   Līdz ko jaukie sapņi beidzas,
   Viņai projām jāaizsteidzas.
Ilgi, šķiet man, projām biju;
Nu es atkal ieraudzīju:
   Mazā, sirmā kumeliņā
   Jāj pa ceļu pasaciņa.
Sidraboti pakaviņi,
Zili puķu iemauktiņi;
   Pavadā kā pērles sienas
   Senās, mīļās bērnu dienas.
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsū nav tai mājas. /Aspazija/

8. klase. Raiņa daiļrades mantojums, skuķa konspekti   izaugs mazliet, klavieri apgūs, dragās amigosā kā lieliskā no būmtaima

Kaķenītei bērni bija —
Nu jūs, suņi, sargaties!
I ne smakas, i ne skaņas,
I ne tuvu istabai!

"Vai man tavu bērnu vajga?
Man kauliņi garšīgāki."
Pliķi cirta, uzsprausloja,
Suns aizbēga smilkstēdams.

"Glāb tu mani, saimeniece,
Tavu traku kaķa sievu!
Es tik gaisu paostīju,
Šī man ģīmi samaitās!"  /Rainis/

gaili - zupā! vistas kūtī, olas - kā nu kuras

Miera skūpsts

Lapsa nāca sērst pie gaiļa:
Gailis augstāk laktā lēca.
Lapsa teica laipni – jautri:

„Ko vairs, kaimiņ, vairies manis?
Zemē kāp no savas laktas!
Zini vēsti: kari beigti!

Mūžīgs miers nu būs virs zemes,
Visi dzīvos saticībā,
Lopi skūpstīs tagad zvērus.” –

„Tav gan tiesa,” saka gailis,
Kaklu stiepjot, skatās lejā,
„Tur, lūk, vēl viens nes to vēsti.” –

„Kas tas ir tāds?” – „Kaimiņ’ sunis
Steidzas dot tev miera skūpstu.”

– „Ak, tam nemazgāta mute!”
Lapsa teic un prom uz mežu. /Rainis/

meitēnC citē scenāriju porņukam kāpostiņš čaukstēja, pelīte pīkstēja...tikai sutiners aiz durvīm gaidīja

Tracis

Mazs kaķīt’s,
Mazs zaķīt’s
Uz ceļa satikās
un brīnījās.
-    Kurp lēksi, zaķīti?
-    Uz kāpostiem, kaķīti!
Un tu tā lēnītēm?
- Uz pelītēm! -

Kāpostiņš čaukstēja,
Pelīte pīkstēja;
Puisītis klausījās,
Sunītis ausījās.
Suns pakaļ zaķīšam,
Puisītis – kaķīšam,
Ak, kas par riešanu,
Kas par skriešanu! /Poruks/

mākonīšam:

Lapsene nomirusi!
Saulē guļ un pa atomiem mirst.
Cik nesaprotami,
Kā tāda lapsene mirst?

Bite ir strādājusi,
Te, uz zemes, ir dzīvojusi gaidās.
Gribējusi kaut ko panākt,
Un tāpēc nāves tā baidās.

Un cilvēks tāpat iet un skrien,
Ko govis un sienu žāvē.
Cik nesaprotama, cik nesaprotama
Tāda lapsenes nāve mums.

Kas tāda lapsene mums?
Mēs pat nezinām, kur viņa sākās.
Un tā gribas apgalvot,
Ka pat nāve tai nepienākas.

/arī, jopiķ, Ziedonis/

Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.

Un kāds ar atdauzītu cirvi,
Ar trulu cirvi dienas tēš,
Un dīvains apnicības velniņš
Uz spožām gardīnstangām sēž.

Un it ne velna nevar saprast,
Kāpēc uz loga puķes zied,
Kāpēc no rītiem vajag celties
Un kāpēc vajag gulēt iet.

Bez mīlestības nedzīvojiet,
Jo nav kas ņem un nav kas dod!
Un viens tu dzer no savas krūzes,
Viens savā maizes rikā kod,

Viens ej un pats pie sevis smaidi,
Viens savu rūpju vagu ar...
Cik daudzi cilvēki tā dzīvo,
Un izrādās – tā arī var.

Var jau... /Ziedonis/