Iekāpu ātrvilcienā, lai svētdienā pastaigātu gar okeāna krastu. Vilciens ka parasti iesāka savu ieskrējienu- tuk tuk tuk.

Uz vagona grīdas atskanēja soļi - klik klik klik.  Konduktore augstpapēžu kurpēs  ātriem soļiem pasažieriem pārbaudīja biļetes.

Kādam iezvanījās, pareizāk būtu teikt, mobilajā telefonā iedziedājās gailis. Jaunietis austiņās klausījās mūziku un visu vagonu piepildīja skaņa- bums, bums,bums.

Man blakus sēdēdams, mīkstajā krēslā vīrs, kurš lasīja dzeltenās preses žurnālu, noteica : " Nu, riktīgs skaņu mežs mums šodien apkārt ."

Pēc stundas brauciena vilciens skaļi taurēdams, piestāja gala pieturā un daži desmiti cilvēku, tanī skaitā arī es, lēni  devāmies uz palmu ieskauto okeāna krastu. Apkārt bija dzirdamas skaļas čaļas, vējš palmu lapās spēlēja  savu melodiju. No pludmales varēja sadzirdēt regeja ritmus.

Kad pulkstenis rādīja piekto  pēcpusdienas stundu, ērti iekārtojos otrajā kupejas vagonā, lai mājās uzspētu noskatīties vietējā hokeja kluba" Dinamo" spēli.  Uz vagona grīdas atskanēja soļi- klik klik klik.

Un es pie sevis nodomāju -"  Tiešām , katru dienu  mums apkārt taču ir skaņu mežs. Pie dažām skaņām tā esam tā pieraduši, kad tās pat nedzirdam."