Troksnis no izdurtas acs, vaids, nopūta un baudu sasnieguša ķermeņa uzbudinājuma miers. Es skatos kā tu lēnām izdziesti, manu jauko sapņu gaiši zilais zvārgulīti. Tavu lūpu sakostais sārtums un bailes no ieroča vēl kūpošā stobra. Tu mans medījums jau kārtējais, galvā tiek skaitīts honorārs, asins nauda bet kuru tas uztrauc. Noslauku rokas satīru telpu ap tevi, manas daļiņas paliks tev aiz nagiem tā tam jābūt, kādreiz taču mani atradīs un es gribu lai tas būtu tu manu sapņu cēlais bruņinieks ar vizošo blondo matu rotu.
Diviem vēja pūtieniem prom no manis aizpūta polietilēna maisiņu ar tavu vēl pukstošo sirdi. Pacēlu akmeni un iemetu to dievam sejā, ko ņirdz. Vai ? gana labs tev nē esmu bijis, katru vārdu no lūpām nolasījis. Tavus baušļus pārkāpis. Un tu to saki man, kāds murgs. Tie, tiem pelēkajiem, kas pa ielām kā ēnas slīd. Man skaisti spīdošajam nav likumu, man ir viss atļauts.  Tā tu reiz manā gultā gulēdams teici. Tikai tavs izskats un mana bezgalīgā mīla pret tevi, arodu ar ko nodarbojos attaisno.
Es ļoti ceru ka tu mani atradīsi, vēl baudā trīsošu ar saplēstu smaidu, pērtiķu bara ielektu.