Pie tevis aizeju es sapnī.

Tas ir tik patiesi un mīļi...

Slīd manos pirkstos tavi mati,

Kas lietū salijuši slapji

Un manī raugies tu, tik dziļi...

Es skaidri dzirdu tavas elsas,

Kā lūpas nobriedušas skūpstam,

Un mūsu miesas pārņem trīsas,

Kaut tikai sapnī, bet tik īstas,

Ka vēl pat nomodā to jūtam.

Tu mani noglāsti un skūpsti,

Un dzirdi katru manu čukstu,

No kuru piedauzības mulsti,

Bet tomēr neko neiebilsti,

Jo manis, kā es tevis, alksti.

Bet pienāk rīts un laiks ir celties.

Kaut grūti pamest tavu sapni,

Es tomēr sāku projām posties,

Lai varētu tu mīļi mosties

Un gaidīt atkal jaunu nakti...