Bezrūpīgie ceļotāji sakrāmēja somas, iekrāva tajās visu savu iedzīvi, piecēla nogudrošos pedāļu spēka dzenamos rumakus uz to gumijas pakaviem. Tiek atvērta karte, nosprausts maršruts un ceļa putekļi paslēpj nometni. Ir tikai agrs rīts, mašīnas nav modušās un izbraucot uz asfaltētā ceļa ir prieks to savecināt.  Šodien prātā piebeigt 200 kilometru, tā klusu minoties, ieklausoties muskuļos, ieraugot katru no zāles izspurdzošo pelēko putnu. Nu jau diena nāk uz vidu, auto paliek ar vien vairāk, ceļa ar asfaltu prieks ir dzisis laiks uz zemes ceļu rumakus griezt. Te pat ir arī pagrieziens, kā jau katrs zemes ceļš šeit ar savu raksturu ar savu grumbu izkārtojumu. Pēc kāda kilometra sāk iezīmēties mazpilsētas siluets ar baznīcas raķeti pašā plāna vidū, vai svarīgs nosaukums, diez vai svarīgs ir atpūtas nojausmu tuvums. Baltā pamata melnais uzraksts vēsta pilsētas lepno nosaukumu, tuvākais veikals vilina valgmes iegādi. Te pat ir arī pasta nodaļa, kas sauktin sauc iegriezties no 10-14, vēlāk gan ne, vēlāk pasts guļ diendusu un nevienam jaunākās avīzes nepiegādā. Tiek vērtas durvis lai pastkartei pilsētas nosaukumu stāstītu un dažu desmitu santīmu pavadītu trauktos uz galvas pilsētu lai kādā pasta kastē gaidītu gādīgas rokas, kas to ārā cels lai nosaukumu lasītu Staicele