Mīlestība un migla nav prātā. Pat draudzība, kura ir visnozīmīgā, neielaužas. Miglu kliedē tas, ka jau vakar, ne šodien no apstarošanas slimnīcā pārbrauca vecā ar savu cancer. Nu tas vēzis ir visos mūsos iekšā, tas arī pat iedzimst. Gan jau manī arī ir. Tikai no manas domāšanas vai nedomāšanas atkarīgs, kad tas iedomāsies ēst manas šūnas. Jāpriecājas, ka reizē ar liesu izņemta arī sirds, vismaz tās divas tas nevarēs sagrauzt.

   Esmu tik stulba, ka uzskatu, ka jaunos gados pret vēzi jācīnās jebkuriem veidiem. Jādzīvo, dažkārt pat izdodas izcīnīt uzvaru. Vecumā iet uz ķīmiju un starošanu ir jēga? Mediķiem laikam ir. Veco cilvēku kaut kādas prāta iezīmes atstāj jau pie ķīmijas. Un cik nav dzirdēts, ka starošanas laikā apdedzina kaulus, jo to saturēšanai kaut kad agrāk cilvēkam ielikti dzelži. Apstarotais agrāk vai vēlāk tāpat nomirst. Mēs varam tik teikt - vieglas smiltis un svecīšu vakarā iedegt un raudzīties svecīsu liesmu skaistumā.

   Ir divas ļaunas slimības, ar ko gudrā medicīna netiek galā - vēzis un AIDS. Par simtiem gadu veciem tautas līdzekļiem mediķi tik pasmaida, lai neteiktu, ka ņirgājas. Paši nozīmē pacientam lietot visādas ķīmiskas zāles ar blaknēm. Par blaknēm gan gudri neko nesaka. Tautas līdzekļiem ir blaknes? Tas taču ir zināms, ja ēd mušmiri, tad nomirst, bez blaknēm.