Publicēts laikrakstā " Latvietis Latvijā"

     Sāpju rēķini no bijušā izmisuma laika kamēr nav nokārtoti, jāatkārto neaizmirstamais vecāsmātes teiciens 1940. gada 17. jūnija rītā: «Bērni, taisnības ir daudzas, bet šī patiesība paliks tikai viena...» un neviens tobrīd nepieskārās brokastīm, visi skatījāmies krievu tanku saceltajos lielceļa putekļos... Šogad, kad sirds vēl vienmēr asiņo sāpošās rētās, okupācijas dienu sevišķi apēnoja tā sauktās «saskaņu» partijas jurkāniešu, rubikiešu ālēšanās. Jā, tie paši, kuri sagaidāmās pašvaldību vēlēšanās cer sev iegūt vismaz 25%(!) vēlētāju balsu(?). Un sola arī tūlīt dot Rīgai savu pilsētas lielvecāku – deputātu Sergeju Dolgopolovu. Tas nozīmē, stāvoklis nopietns, kurā, apzinoties atbildību, katra pienākums kopējās lietās nepalikt bez vairoga un garīga zobena. Jo, kādā gaismā dzīvosim, ko sasniegsim, kāds būs turpmākais liktenis, tas nu ir vienīgi pašas tautas rokās.
       Vispārīgi, šinī starp Rietumiem un Austrumiem maltajā Eiropas stūrī latviešu politikai latviešu valstī ir jābūt kustības spējīgai un pastāvēšanas interesēm, centieniem atbilstošai. Jāizvairās no bezprincipiālās piekāpšanās, tas pretspēlētājos vairo tikai ēstgribu. Un sarunās, prasībās – ja taisnībai jāatrod godīgs atrisinājums, jābūt ar seju pret seju un nevis ar iztapībā saliektu muguru.
       Te, starp citu, jāpiemin kaut kas tāds, kas, lai nerastos apmulsums, ir vienkārši jāpiemin: bijušais okupētās Latvijas t.s. ārlietu ministrs čekas virsnieka pakāpē Nikolajs Neilands, kuru tuvāk gadījās vērot krievu delegācijā 1986. gadā Vīnē – Helsinku konferences darba dienās, kurās izcili rīkojās trimdinieki. Vienā naktī mūsu jaunieši bija pat mēģinājuši dedzināt un nokvēpināt sarkanarmijai celto monstru pilsētas centrā. Nu tas pats Neilands, kas toreiz vairījās uz trimdas tautiešiem paskatīties, Jūrmalā rīko forumu Latvijas – Krievijas attiecību pārrunāšanai, līdzīgu organizēšot arī Pēterpilī. Apsveicami un lieliski! Bet tūlīt gan jājautā, kā uzdevumā to dara? Kas viņu finansē, no kā un kad ir saņēmis šo mandātu? Jo tik nopietnā politiskā uzdevumā šim sarkanajam nomenklatūristam noteikti nav tautas uzticības.
       Tāpat uzmanību saista sūtņa Udaļcova raksts Rīgas laikrakstā, kur viņš uzsver: «...vēstnieka galvenais pienākums ir savas valsts – Krievijas pilsoņu aizsardzība viņu pagaidu mītnes zemē.» Tātad arī sūtnim skaidrs, ka okupācijas varas gados mērķtiecīgi iepludinātie krievu simttūkstoši Latvijā neatrodas galīgā nokārtojumā. Un, kamēr pašu mājās netrūkst bez iedzīvotājiem palikušu sādžu, Latvijā palikšana – nav dabīgs, nav motivējams, ir nemorāls akts.
       Beidzot jājautā: vai ilgajos krievu virskundzības gados ir kaut kas kaut kur mums bijis viņu laikos saulains? Kas liecinātu: latviešiem aiz Zilupes ir patiesi mīļš, vērtējams kaimiņš, ar kuru var satikties, sadzīvot, var bez problēmām svinēt svētdienas, svīst kopā darbdienās, un vienmēr atrasties tādās attiecībās, kurās viena puse ciena, respektē otru, un nekas netiek kārtots draudot vai ar tādu galvu, kurā maz smadzeņu. Taču Rīgā iznākošā krievu prese nevis objektīvi informē par stāvokli un mūsu rūpēm, kā arī saviem tautiešiem, kurus gaida mājās, neizskaidro svarīgāko par projām došanās procesu. Toties gandrīz bez izņēmuma savās slejās un lappusēs stiprina krievisko garu latviešu zemē, pauž tikai Maskavā valdošo viedokli, kurā mūsu valsts vēl vienmēr viņu skatījumā ir viņu province, un mēs paši – viņu valodai, ticībai piederošie. Apmēram pirms simt desmit gadiem, kad mans tēvs skolas pagalmā sarunājies ar citiem puikām savā valodā, visiem latviešu bērniem todien līdz vakaram vajadzējis nēsāt aukliņā pakārtu kartupeli. Un tas noticis bieži. Vispār katram kroņa ierēdnim, sevišķi skolotājiem, ja gribējuši gūt darbā panākumus, nodrošināt sev karjeru, vispirms bijusi jāmaina ticība, jākļūst pareizticīgiem un jārunā krieviski. Šis baznīcas, Stolipina un cara žēlastības vilnis vissmagāk, vairāk skāris vidzemniekus Sāvienas, Odzienas, Ļaudonas, Ungurmuižas, Pļaviņu un Ērgļu sešstūri.
       Nekādu labsajūtu sadzīvošanai nesekmē arī tas, ka mūsu zemē dzīvot palikušie krievi, kam derētu reiz kļūt par šīs valsts patriotiem, piedalās Putina partijas «Jedinstvo» (Vienotība) kongresā, kur, starp citu, runāts arī par Krievijas interesēm(?) Latvijā.
       Neuzticību kaimiņa nodomiem vairo arī nacionālboļševiku līdera Luškova rokas puisis – sarkanais radikālists Ļimonovs Rīgā, tāpat kā Maskavā šovinistiskā organizācija «Baltijas piekrastes nepilsoņu aizstāvēšanai», kurai ir pat savs solījums (zvērests) – «Atriebību(?) par cilvēka tiesību pārkāpšanu(?) Latvijā!». Latvijas sūtniecība to jau ir piedzīvojusi, izjutusi.
       Tātad, par kādu gan labumu, ar kādu sirsnību, un par ko lai atceramies bijušos virskungus! Turklāt ne jau no pēdējiem 50 gadiem vien viņi paliks neizdzēšami mūsu likteņa grāmatās, arī vēl no daudz, daudziem agrākiem viņu laikiem par mazo latviešu tautu, tās Dainās iemūžinātajā dzīves telpā.
       Vispār kāda īstenība rēgojas, ja tie paši, kas diktatoriski mūs ir turējuši savā režīmā, par latviešiem nu izplata visnetīrākos melus pasaulē, un reizē, cerēdami sev kaut ko atgūt, iegūt, izturas it kā impērijas briesmu mūsu tēvzemē mums nekad nebūtu bijis. Tam nu ir jāstājas pretī, jo citādi sāks viņu meliem arī ticēt.
       Jāatgādina Šeremetjeva ziņojums caram Pēterim Lielajam par Vidzemes dedzināšanu; 1905. gada melnā sotņa no jauna jāieceļ redzes lokā. Līdzaizskrējušo, aģitatoru apmāto strēlnieku drūmais noslēgums jāpiemin, kurus Ļeņins izmantoja savā asiņainajā revolūcijas procesā un tūlīt pēc mora darbiem dažādās frontēs pameta liktenim, lai drīz vien pēc tam Staļins ievadītu to nežēlīgu likvidēšanu pavisam.
       Jeb arī to varbūt vairs nevajadzētu atgādināt, kad vienā dienā – 1938. gada 3. februārī čekas slepenajā poligonā Butovā nogalināja 260 latviešus, galvenais no inteliģences aprindām. Patiesībā galīgais tajā tīrīšanas gadā nogalināto latviešu skaits nemaz nav viss zināms.
Mūsu likteņa impresijas

       Jeb varbūt, lai tikai nekaitinātu bijušos varas biedrus, par drūmajiem upuru pakalniem, kas cēlušies nesenajos okupācijas gadu desmitos, kad pāri Masļenku pelniem tika ievadīta ilgi plānotā tautas likvidēšana, turpmāk arī runāsim tikai klusināti un bez gaisos saceltās baznīcas zvanu viļņošanas?... Baigais gads jāatgādina vienmēr no jauna, un tieši tāds, kāds tas bija. Vienmēr no jauna kopā ar izmisumu, ar visām asarām jāatgādina notikušās masu deportācijas. Neaizmirstamiem jāpaliek toreiz patriotiem pārpildītie cietumi, un – apcietināto nogalināšanas orģijas cietumu pagalmos vai netālajos silos aiz pilsētas.
       Jāpiezīmē, kaimiņam aiz upes nekad nav interesējusi latviešu plaukšana un atrašanās tur, kur viņi dzīvo, tāpēc – jūras krastu, kā arī Daugavas grīvas dēļ – mūsu iznīcināšanas variācijas viņu izdomā ir vienreizēja perversijas virsotne, vienalga, vai tas bez žēlastības notika cara, Ļeņina vai Staļina laikā.
       Tāpat par to nav jāklusē, kā Otrā pasaules karā, sarkanarmijas augstākai vadībai zinot, latviešu iznīcināšana nerimās, bet brīžiem pat kāpinājās. Grenadieri to piedzīvoja Kārzdabas priežu mežos, Mores zemnieku tīrumos, Kurzemē Ziemassvētku kaujās, kā arī lielkaujās Blīdenes pusē, ka nezinot tur gadījās: brālis centās pārsteigt brāli nonāvēšanas nolūkā. Vēl šodien dreb sirds, atceroties Dirbās nogalinātos ievainotos grenadierus, Bikstu apvidū nogalinātos 18 gūstā kritušos jauniešus, un kā Zebras ezera krastos pie Īleniem, Kambariem, poļitruki, ar saviem ložmetējiem palikuši aizmugurē, pavēlēja Apsītēs sapulcinātajiem latgaliešiem, vidzemniekiem, zemgaliešiem triekties deviņpadsmitnieku pozīcijās, kas nozīmēja cilvēku dzīšanu nāvē, un tā tas arī notika. Pat krievu tautības virsnieki bija skrējienā jau iepriekš pametuši vāji apbruņoto, neapmācīto baru. Traģēdija atklājās tikai tad, kad viss bija noslēdzies. Vēlāk no citiem gūstekņiem kļuva zināms, ka seši, kam izdevies atgriezties izejas pozīcijās, jau nākamā dienā nosūtīti uz soda bataljonu. Bet smīnam vēl jāpiezīmē zināmu ļaužu satraukums nesen pagājušās dienās, kad Rīgā kā tūriste no Parīzes uzturējusies Leonīde Georgijevna Romanova, it kā pēdējā cara dinastijas lielkņaze, kas starp citu satikusies arī ar izdarīgo sūtni Udaļcovu pakavēties pārdomās par Austrumu kaimiņa būšanām un nebūšanām ar Latviju.
       To un pārējo motivējot, analizējot, paturot atmiņā, jāuzsver profesora, vēsturnieka Henriha Stroda trāpīgā pārdoma par ievērojamu īstenību: «Bez noziegumu nožēlošanas ne cilvēkam, ne cietušām tautām nevar būt runa par pozitīvu attīstību ar bijušām valdītājtautām, valdītājgrupām, valdītājpersonām!»
       Kopš pasaule dzīvo straujāk un tajā notiek daudz kas vairāk kā kādreiz mūsu zelta gados, nupat iekšējā dzīvē atkal jākonstatē, ka dzīves attīstība, veidošanās mājās smagi pamesta un ir izsviesta no sliedēm, ko var nojaust faktos: atjaunošanās gadi vairojas, bet nabadzība nekļūst mazāka, un labklājība vairumam vēl vienmēr ir tikai sapnis. Kāpēc tas tā, kur tam vaina! Jo visa cita aizbildināšanās paliek vienīgi runāšana bez sajūtas, ka pamestā okupācijas tumsa sāktu tomēr beidzot izdzist valsts atjaunošanās gaismā. Vidusšķira steidzīgi jāatjauno! Lauku dzīve kā saimnieciski, tā arī sabiedriski – kulturāli jāveido bagātāka, daudzpusīgāka, lai par to rastos uzmanība un prieks. Jāsekmē, jāstiprina amatniecības uzņēmumu tapšana. Latvijas bagātību, mantību nepārdot ārzemju kapitālam, tēvzemes vērtību vairumam jāatrodas pašu īpašumā. Jāpievēršas dzīvāk, vairāk tautas pašapziņas celšanai.
       Vienlaikus, vērojot globalizācijas turbulentizāciju, kur tautu un valstu kopā liedēšanas procesā pagaidām blakus vecajai milst jauna birokrātija, (katrs vadošais darbinieks Briselē saņem 60% lielāku algu, nekā to pašu darbu strādājot Vācijas valdībā, Berlīnē), rēgojas utopiskas vīzijas, bet spīd arī klusas cerības. Tūlīt gan jāpiezīmē, Eiropas Savienībai ir pavisam cits raksturs, cita veidošanās vajadzība nekā ASV izcelšanās romānam. Ja gribi būt zem kontinenta kopējā jumta, tad vispirms pamatīgi jāiepazīstas, kas 80 000 Eiropas instrukcijas lapās no katra tiek prasīts. Nevis problēmas, bet to atrisinājums svarīgākais, piedaloties darbā ar uzdrīkstēšanās garu un taisnu ceļu. Taču, tautām paliekot tautām, gan jau tad beigās katrai savā tēvzemē izkristalizēsies arī visiem pieņemams kopsaucējs – līdzšinējo valstu vienotības radīšanai. Galvenais, lai mazās tautas neizklīstu, neizšķīstu lielo vidū, lai apvienotajā jaunajā veidojumā nerastos ilūzorisks mēģinājums jaunradīšanas aizrautībā mainīt dabu un cilvēka iedzimtību, lai viena vai otra tauta, būdama bez atbildīgas vadības, pēkšņi nekļūtu tāda, kuras ļaudis pašu mājās, naudu pelnīdami, būtu tikai stundu strādnieki un ierēdņi ārzemnieku uzņēmumos vai vienīgi sīktirgotāji stūra kioskos, bet visa sasniegtā produkcija, visa zemes bagātība būtu tālu prom no īstajiem darba rūķiem, kuriem būtu arī tiesības uz ienesumu (augļiem). Ja tas tomēr tik tāli nenoklīdīs, nenoslīdēs, ja neviens nemēģinās uzspiest savu gribu, ja stiprākais necentīsies izmantot vājāko, un viss taps, veidosies ar cieņu, respektu, bez fantastiskiem lēcieniem... Ja tautiskās tradīcijas netiks aizskartas, nacionālā vitalitāte ierobežota, tad Eiropas vienotība – zemeslodes šinī pusē kļūs vēl spožs, moderns, gadsimteni raksturojošs vēstures notikums. Un mūsu politikai jaunajā gaismā, tāpat kā katram būs jābūt ar izteiktu vīziju uz savu dinamisku vietu kopējā tautu vainagā. Jo viss, kam šodien pieskaramies – cilvēkam, dabai, tehnikai, – tie visi ir temati rītdienai.
       Skatoties, cik vien var redzēt un atminēties: bijušais ir atstājis tikai pelnus, kuros kvēlo sadegušo pilskalnu un aizstāvju ogles. Mūsu stāvoklī to pārdomājot – jāapstājas pie tagadējiem pilskalnu aizstāvjiem, tautas vēlētajiem deputātiem, kas vairumā atklāj vienīgi savu kustīgo ēnu... Saeimā iekļuvis, pēkšņi nav vairs tas pats, kāds bija sākumā. Kungs zaudē atmiņu, aizmirst solījumus, kavējas ar labiem darbiem, un pret tiem, kas viņam uzticējās, kļūst vienaldzīgs līdz satraukumam. Tāpat nerēķinādamies ar vēlētāju rūpēm, vajadzībām, nenoskaidrojis lietderību un sabiedrisko domu par vienu vai otru problēmu, liktenīgus jautājumus izlemj tikai pēc sava vai partijas viedokļa. Jāpārdomā arī tas: Rīgā tikko nodibinājusies «Latvijas Nākotnes partija», pēc skaita 49., un Jelgavā «Tautas mantojuma(?) partija», – 50., kura centīšoties sasniegt aiz apvāršņa nozudušā Zīgerista nepiepildītos mērķus. Kamēr atkal muzikanta Raimonda Paula iedvesmotā «Jaunā partija» sāk izdzist, trīs deputāti to jau pametuši. Ceļas jautājums, vai tas viss vēl tiek organizēts skaidrā prātā, jeb vai ir kāda cita diriģenta spēles uzvedums ar mūsu politiķiem joka galvenās lomās? Droši vien līdz jaunajām vēlēšanām partiju skaits kļūs kuplāks. Taču, tā sadrupinājušies, kļūstam atkal nepārtraukti vājāki, un mūsu cerības paliek vienmēr bālākas – dzīvot stiprā demokrātijā panākumiem svētītu dzīvi. Šķēles, Lemberga bezgalīgā ķildošanās arī rada izbrīnu, jo ko gan vairāk vēl abi miljonāri grib un cerē sev iegūt no Latvijas! Pārsteidz tāpat tas, ka Makša van der Stūla nelūgtajos padomos, kuros mūsu dvēselei salts svešums – klausās vairāk nekā vajadzīgs.
       Īstenībā tomēr nav iedomājams, ka nav vairs vēlēšanās mums palikt tiem, kas esam, kuri savā zemē tiecas pēc gaismas, nevis lai spīdētu, bet lai labāk redzētu to, kas notiek mājās un pasaulē.
       Akmeņi cietokšņiem jāveļ kopā, jāsarga avoti, jāplēš jauni līdumi! Mums jābūt tādām ausīm, kas dvēseli dzird, jāzvana tādi zvani, kuros dzīva sirds. Naidam, meliem, kauna darbiem jāstājas pretī! Jo Latvija nav mākonis, kurā nepaliek pēdas. Latvija ir ar asinīm, sviedriem, ar pašu sāpēm un sajūsmu, izsapņota, izauklēta, tautas sargāta dzīvības pils. Caur laikiem, nelaikiem mūsu tūkstošgadīgajā ceļā netrūkst kliedzošu, raudošu ugunsgrēku, kuru pelnos kvēlo ogles mūžīgi. Tāpat kā no Jāņugunīm naktī apžilbst eņģeļi debesīs. Kamēr atkal dedzinātāji – mūsu zemes, māju tīkotāji, kā parādījušies, tā arī vienmēr pazūd. Jo tikai ar zobenu un dūri valdot, tiem nav ilgs mūžs.
       Bet no latviešiem tur pēc katras vētras ir satiekami tikai dzīvi palikušie, starp kuriem daudz mocīto. Visā tēvzemē aizstāvoties kritušo kapi staro. Un, ka tauta sāk atdzīvoties, celties, vairoties, to var konstatēt, ka no Alūksnes līdz Kolkasragam, un no Krāslavas līdz Liepājai – katru vasaru vairāk un vairāk šūpojas zaļi vārpu viļņi.

Alberts Eglītis
2000.g.
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/29_57augusts/lapa1.htm