Sargies laimīgs būt, kur tev visapkārt
nelaime smilkst tumšās bēdu būdās:
tavas laimes baltos ziedus kodīs
posta saģiftētā ļaunā dvaša,
lāstiem slepeniem kas piezīdusies kā tā purva migla brūnas rāvas.
Bet ja tiem priekš lāstiem nebūs drosmes —
nenovēlību un zaļi-salto
skaudību tie perinās sev krūtīs;
runājot par tevi šņāks tie, it kā
odzes, divstaklainās mēles galā
kam dreb divi karsti ģifts pilieni. —

Sargies laimīgs būt, kur tev visapkārt
nelaime! Ej pūlies, strādā, cīnies
aizdzīt nelaimi no tuvās ežas! —
lai tavs laimes zvans var dzidri skanēt,
atbalsojoties pār zaļām birzēm.
Bet ja tev priekš tā nav diezgan vingru
roku, jeb ja nelaime par lielu, —
apslēp savu laimi klusā stūrī!
aizslēdz durvis, aizslēdz logu trijām
biezām seģenēm un runā, it kā
noslēpums vislielākais tev sakāms,
kuŗu dzirdēt drīkst tik divas ausis,
kuŗu nēsāt drīkst — tas arī daudz jau! —
vēl bez tavas tikai viena sirds!   (F.Bārda)

cik savādi ,jau kuro reizi lasu ,...nerunā par savu LAIMI  skaļi ,ka tik kāds neapskauž ,neaizviļ,neizjauc ...par nelaimi -jā ,tad daudz žēlotāju uzrodas ,daudz viedu padomu ...
bet kapēc no sirds nevar priecāties par otra laimi ,saticību ,mīlestību ,darba sparu ,pārticību ,veselību ,skaistiem bērniem ,skaistām mājām un dārziem ?...
jā jā zinu man varat oponēt ,ka visi tādi nau ,ka ir cilvēki ,kas prot ...
bet cik tīri mēs esam savās domās ???
katrs vārds ,kas pār lūpām ar ļaunumu esot nācis ,vai katra doma -viss sakoncentrējoties uz to otru -apskausto ,aprunāto ,pat nīsto ...un galā -slimības ,sāpes ,izirušas ģimenes ,slimi bērniņi ...
nekā personīga ,tikai pārdomas un nedaudz skumjas .............