Publicēts laikrakstā " Latvietis Latvijā" 2000.g.
  Vispirms pateiksimies valdošajām partijām, it īpaši «Latvijas ceļam», kā nekā turas pie varas svirām, kaut ar dažādiem nosaukumiem, kopš pirmās 4. maija republikas pastāvēšanas dienas, par katastrofālo dzimstības mazināšanos Latvijā. To nu min par iemeslu pensijas vecuma palielināšanai.
       Patiesi patiesi, cienījamie lasītāji, godināsim ar klusuma mirkli 10 gados Latvijā nedzimušos tūkstošus un tūktošus bērnu, tik vajadzīgus mūsu tautai.
       Taču patiesība ir tā, ka mums vēl arvien darbavietu nepietiek pat sliktajos padomju laikos dzimušajiem, un nav nekādu pazīmju, ka to būs vairāk tiem, kas brīnumainā kārtā pamanījušies nākt pasaulē mūsu nosacītās neatkarības laikā. Te nu katram muļķim kļūst skaidrs, ka viņiem, kuru pensijas vecums tuvojas, respektīvi, attālinās, vispār cerību nav nekādu. Runāšana par vecāka gadagājuma cilvēku diskriminācijas novēršanu darba tirgū ir padomju laika pionieru pulciņa sanāksmes līmenī. Ikviens darba devējs iemanīsies atrast simtiem iemeslu, lai nepieņemtu darbā, īsto, proti, vecumu, nemaz neminot.
       Tas, kam dzīvē laimējies apvienot aicinājumu un peļņas avotu, nesteigsies pensionēties. 40–70 gadi tādiem var būt pats radošākais un auglīgākais dzīves posms. Taču, ja darbs ir bijis vien iztikas pelnīšanas līdzeklis. Likvidējoties iestādēm, ražošanas uzņēmumiem utt., cilvēka stāvoklis ir neapskaužams. Un tādu bēdubrāļu ir, ak vai!, cik daudz.
       Pārkvalificēties? Ne visiem tas iespējams, un pusmūžā tas ir pagrūti. Arī darba devējs saprot, ka jauns cilvēks prasības apgūst nesalīdzināmi ātrāk.
       Ko šiem cilvēkiem darīt? Lielākoties viņi meklē pagaidu izdzīvošanu līdz glābšanas riņķim, t. i., pensijai vai iespējai priekšlaikus pensionēties.
       Droši vien Požarnova kungam šādi cilvēki nav pazīstami, es tādus zinu daudz, kādēļ atļaušos ar dažiem iepazīstināt.
       Jānis D. – bijušais kolhoza traktorists ar visām no tā izrietošajām vājībām. Kādreiz godīgs un jauks cilvēks, pagājušajā vasarā apzaga ciema veikalu, jo tēvs, pensionārs, nomira. Jānim D. ir gotiņa, vistas, cūka un gabaliņš zemes. Pagaidām viņš savu kanniņu piena nones līdz ceļam un par to iegūst pāris latu. (Te jāatkāpjas no temata, norādot uz augsto varasvīru visnotaļ negatīvo attieksmi pret vientuļo kanniņu lielceļa malā, kuras vietā drīz būšot vienas vienīgas lielfermas).
       Nekādu citādu ienākumu Jānim D. nav, tātad nav, par ko nopirkt maizi, cukuru, un – piedod, Dievs, mūsu vājības! – cigaretes. Tad «ciemošanās» ciema veikalā jau vairs nav noziegums, bet bēdīga nepieciešamība. Ko viņš savā dzīvē tagad, 50 gadu vecumā, var būtiski mainīt? Varbūt iet datorkursos? Piestrādāt pie zemnieka par pāris santīmiem? Bet kurš tad slauks viņa gotiņu? Tātad – 15 bezcerības un izmisuma gadi.
       Austra S. reiz klabināja rakstāmmašīnu kādā padomju iestādē. Nu šo iestādi likvidēja. Austrai arī ir sakņu dārziņš, lopkopībai viņai spēka nepietiek, bet apkārtējās mazpilsētās darba nav. Pagaidām ir mātes pensija. Bet kad tās vairs nebūs? Un atkal – piecdesmit gadu. Par «datormeitenīti» par vēlu, par datorspeciālistu – vēl jo vairāk.
       Un lieciet nu mierā to kriminālo fantastiku un pasakas muļķiem par tūrisma industriju, rapšu, fazānu un eksotisku sēņu audzēšanu. Tā var būt izeja dažiem, bet ne jau tūkstošiem.
       Varbūt Požarnova kungam ar šiem diviem piemēriem pietiks, īpaši tādēļ, ka viņu, gluži kā visu mūsu vadošo eliti, cilvēku likteņi neinteresē. Bet, ja es palūgtu katram avīzes lasītājam šādus nelaimīgus cilvēkus uzrādīt, Inkina kungs dabūtu piemaksāt Droiskim par pasta pārslogošanu.
       Nav šaubu, atkal tiks radīta cilvēku kategorija, ko t.s. «mūsu valdība» vienkārši izmetīs pār bortu, pievienojot potenciālajiem pašnāvniekiem.
       Tā pati priekšlaikus pensionēšanās, pat šis niecīgais pabalsts atļautu vismaz izdzīvot un, bezcerībai atņemti, varbūt viņi pat spētu padomāt par japāņu sēnēm.
       Tātad, atkal skaisto ES ideālu vārdā mūsu «valstsvīri» kā īsti ļeņinieši upurēs cilvēkus. Nu kā tad, tās taču ir Eiropas prasības – palielināt pensijas vecumu, atcelt priekšlaiku pensionēšanos, maksāt strādājošiem pensionāriem pilnu pensiju, kas dažam labam nesaprotamu machināciju rezultātā ir visai prāvas.
       – Tikai nenolīdzināt! – klaigā «gudreļi», kas mežonīgā kapitālisma ieviešanā ir kļuvuši «lielāki katoļi par pašu pāvestu» un kopā ar sociālisma netīro ūdeni grib izliet atkritumos vai trešdaļu tautas.
       «Ja palielināsim algas tiem, kas pelna 50 Ls, jāpalielina arī tiem, kam 150 Ls.» «Ja ieviesīsim progresīvo nodokli, slēps ienākumus!»
       Neko teikt – īstas atziņas pērles. Ar 150 Ls cilvēks normāli dzīvo, ar 50 Ls – tuberkulozes kandidāts!
       Vai dieniņ, vai dieniņ, ka tik mēs viņus nenolīdzinātu!
       Bet stacijās, Požarnova kungs, zags vienmēr un savus ienākumus no nodokļu inspekcijas slēps tāpat. Tomēr neviena stacija pasaulē vēl šī iemesla dēļ nav likvidēta.
       Nekas vairāk kā muldēšana un melošana tas nav. Ekonomiskajos jautājumos «labākās aprindas» parasti tālāk par savu degungalu neredz, bet te, lūk, izskaitļojuši jau desmit un vairāk gadu uz priekšu, cik nu būs vai nebūs strādājošo. Kārtējo reizi valdība ietaupa uz to kupra, kam nekā nav, saudzīgu roku noglāstot turīgākos.
       Ekonomiskās dzīves attīstība, darba vietu radīšana, algu celšana, progresīvā nodokļa ieviešana – lūk, vismaz dažas izejas no nabadzības, nevis atņemot pēdējo tiem, kas nav iemanījušies no Latvijas neatkarības un prihvatizācijas saraust labumu.
       Kāds man labs draugs teica, ka katrs nesot tikai to nastu, ko spējīgs panest. Tā nu t.s. «valdība», sev plecos pauniņu uzmetusi, visu smagumu atstāj tautai.
       Un goda vietā še jāmin dziļi latviešus mīlošā TB/LNNK. Romāns Roņins grāmatā «Izlūkdienests tavās rokās» par informātōru iefiltrēšanu organizācijās raksta:
       «Lai ātrāk izvirzītos grupējuma iekšienē, nepieciešams (..) iekarot populāritāti savu «līdzbiedru» acīs ar pārdrošām un spilgtām akcijām (kādas citi parasti neveic).»
       Bet jebkura patiesa nacionālista pirmā un galvenā rūpe nav viss spilgta akcija, bet gan viņa tautasbrāļu liktenis, viņa nabadzības, posta dzīves un bojāejas nepieļaušana.

G. Jaunzeme
2000.g.
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/29_57augusts/lapa2.htm