Gribēju ieēst konservus, bet braucot pāri krustojumam, kamēr "bardačokā" taustījos pēc salvetēm, biju jau iebraucis avīžu kioskā. Tur salvetes stāvēja man tieši pa rokai.

Biju iedzēris zāles, tāpēc iedomājos, ka esmu persona, kas regulē ceļu satiksmi un pilnvarota to darīt.

Izbāzu roku pa logu ar nolūku pārbaudīt, no kuras puses pūš vējšs. Bet ceļu policists nodomāja, ka rādu viņam trešo pirkstu.

Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man šķiet, ka avārijas brīdī manī bija iemiesojies vells.

Nopirku skapi: atzīmējām. Vedu mājās. Nezinu īsti kā, bet tagad skapis stāv kaimiņa Valda kūtī, bet man mājā ir svešas klavieres.

Pirms braukšanas kopā ar draugiem Gunčas garāžā izdzērām tikai 700gr augļu sulas, 2l limonādes un 1,5l minerālūdens (visi kopā, nevis es viens pats).

Man neviens neteica, ka iebraukshu bedree. Kad to uzzinaaju, tad jau biju 2 reiz sasitis galvu.

Gribēju novilkt žaketi, bet aizmirsu atsprādzēt drošības jostu. Josta mani sasēja un nelaida vaļā. Nācās neapstājoties braukt līdz Līvāniem, kur man beidzās benzīns un es lēnām apgāzu govi.

Neskatoties uz to, ka šo paskaidrojumu raksta mana sieva, un es cenšos diktēt, kā arī neskatoties uz to, ka manās asinīs nav konstatētas nevienas skaidras promiles asiņu, es lūdzu mani palaist mājās, jo es taču biju piesprādzējies un pa mobiļņiku es arī nerunāju...

Braucot mashīnā es tā smējos, ka aizmirsu, ka esmu pie stūres. Domāju, ka stūrē Jurčiks. Viņu būtu jāsauc pie atbildības.

Braucu ar auto alkohola reibumā, jo biju pārāk iereibis, lai varētu iet kājām.

Uzsāku braukt pie sarkanās gaismas, jo uzskatu, ka esmu pārāk cienījams cilvēks, lai kaut kāds luksofors varētu atļauties man noteikt, ko darīt un ko nē!

Alkometrs meloja, un pēc policista acīm varēja redzēt, ka viņi ir uz vienu roku.