Kāds ceļinieks gāja vētrā pa mežu naktī.Vienā brīdī viņam paslīdēja kāja, un viņš sāka krist aizā.Par laimi, viņš pieķērās pie koka zara un tā palika, karādamies virs bezdibeņa. Kādu laiku viņš karājās, līdz rokas vairs nespēja noturēt viņa svaru un viņš nosprieda: "Lai notiek, kam jānotiek!" - un atlaida koka zaru. Kāds gan bija viņa pārsteigums, kad viņš saprata, ka attālums līdz aizas dibenam ir piecpadsmit centimetri...
Daudzu mūsdienu cilvēku uzskati ir tikpat dziļi kā šī aiza zem ceļinieka kājām. Tādēļ viņi satraucas ne par ko.