Ir vakars ,aiz loga kauc vējš un man nemaz nav skumji,
Vientuļas lietus lāses bungo pa loga rūti.
Fonā televizors kautko stāsta par to kas bijis,bet varbūt,kas būs.
Skat zirneklīts atkal mēģina manu šorīt noslaucīto tīklu atjaunot.
Vientulība-nu pasaki vien cilvēk vai tu tā neesi sajuties?
Atslegas vārdi: dzeja18355
Biruta k. 27. nov 2011. 13:06 Skumjas ir Dvēseles krēslas stunda. Kad Saule ir nogājusi un zvaigznes vēl nav ausušas. Neiededz gaismu istabā! Horizontālās dzīves lietas aizņem pārāk daudz laika. Bet zvaigznes vienmēr ir virs mums.
Neviens nav vientuļš, tikai ne katrs to zin. Lai Saule un mīlestība Jums sirdī!
Dzēsts profils
27. nov 2011. 11:23Es zinu vienu sievieti, kas ir vientuļa, viņa ir akla, uz gultas un augu dienu kopā ar radio, kas viņai ir apnicis! Tā ir vientulība, jā, bet ja cilvēkam ir internets, ir tak iespēja sastapt domubiedrus, iegūt jaunus draugus, un galu galā brīvo laiku var aizpildīt darot kaut ko loģisku!
Valdis V. 27. nov 2011. 00:22
Dzēsts profils
26. nov 2011. 23:44Vientuligi ir but talu prom no gimenes ,draugiem berniem,skaitit dienas kad beidzot redzesi savejos. Bet katra vieta var pierast pie ta.
Dzēsts profils
26. nov 2011. 23:34Ir nakts, aiz loga nekauc vejš un ir pilnīga tumsa, jo gaisma pilsetā ir izslēgta, droši vien pašvaldība ekonomē naudu. Vientuļas lietus lāses visu dienu bungoja pa loga rūtīm, tagad ir klusums, jo laikam visas pa dienu ir izlijušas. Televīzors izslēgts, jo jāekonomē elektrība. Kaut kur svešumā dēls bez darba, vedekla Latvijā bezdarbniece. Jāstāda decembrim budžets, Ls 200,00 jāsadala tā, lai pirmām kārtām varētu nomaksāt komunālos pakalpojumus, nopikt zāles un partiku, kaut dažus desmitus latus iedot mazdelam studentam. Ta lūk ir vientulība!
Dzēsts profils
26. nov 2011. 22:17ņus_šonakt līdzi tev negaudošu_esmu jautrā prātā_
Dzēsts profils
26. nov 2011. 22:16Vēstule Vientulībai.
Toreiz Tu aizgāji tā īsti pat
Neatvadījusies…
Tu zināji, ka jāiet prom, bet es…
Es zināju, ka Tu noteikti atgriezīsies.
Atgriezīsies tad, kad es atkal būšu palicis
Viens.
Es tikai cerēju, ka vēlāk…,
Ka tas nebūs tik ļoti
Drīz.
Bet tas vairs nav svarīgi, jo es
Zinu,
Ka tu drīz atnāksi...,
Atnāksi, nesdama manu nozaudēto pildspalvu
Un baltas neaprakstītas papīra lapiņas
Un mēs atkal sēdēsim, pļāpāsim,
Iedzersim kādu šņabi, pa starpai šo to
Uzrakstot…
Divatā.
Visādi notiekās…
…pat Vientulībai dažreiz kļūst
Vientuļi
Un gribas ar kādu vienkārši
Aprunāties....
Dzēsts profils
26. nov 2011. 21:30
Rīta R. 26. nov 2011. 21:18Nometu drūmo masku ,iedzeru silto tēju un paliek dvēselē silti '.
Dzēsts profils
26. nov 2011. 21:10Vientuliba, kā makonis melns.
Paņem sev visu līdz -
Atstājot aiz sevis tukšumu,
Kas gremdē aiz vien dziļāka bezdibenī.
Nelīdz vardi, dziras-
Tikai darbi, kas rada jaunus notikumus -
Pulcējot apkārt jaunus, draugus,
Kuri aizpilda šo bezgalīgo tukšumu.
Atvadies un atvadies no sevis -
Tā meklējot salu, kur vientulība,
Nepastāv, netiek klāt.
Dzēsts profils
26. nov 2011. 21:08Par to pašu ..., un vēl melnu kaķi turklāt ...
Dzēsts profils
26. nov 2011. 21:05Jā .... par to pašu...
Dzēsts profils
26. nov 2011. 20:47bet tas jau ir normāli.
Dana D. 26. nov 2011. 20:46Pazīstama sajūta , skumji , bet sirsnīgi pateikta doma ...
JAUKUMIŅŠ n. 26. nov 2011. 20:18
veca ,bet jauka dziesmiņa -negaisa laikā ,
ja ļoti gribas ,tad te ir tā vieta ,kur vientulību izdodas kliedēt