Ņirgas, ņirgas... Nemitīgas ņirgas. Par visu ko - valsti, politikāņiem, kultūru...
Vai tā ir bijis visu laiku? Laikam jau nē. Vispirms uztaisa bērnu, lai apprecētos, tad kādu laiku dzīvo, to izmantojot, kad bērnam notiek nelaime, par to tik ņirgājas. Skaļi bērnam sakot - nemaz nezinu, kas tā ņirgāšanās ir. Laikam jau pie viena klusībā ņirgājas par sevi, pašam to nemaz neapzinoties. Tāpat kā tie politikāņi neapzinās, ka tikai sola - būsim godīgi, atklāti, padarīsim valsti par ekonomiski plaukstošāko... Kurš ņirgājas - tas, kas sola vai tas, kas notic solītajam? Bet kurš ko dara?