Mēs pārvācāmies. Pirmais, ko pamaīju, izkāpusi no mašīnas, bija kaimiņa augstais, nolaistais žogs, kas bija aiznaglots visos iespējamos veidos, bet caur kādu šķirbu es redzēju acis. Tādas skumjas, gurdas un brūnas. Tas bija suns, mitrais purniņš cieši piespiedās dēļu šķirbai. Es redzēju cik viņš bija kārns un noplucis. Toreiz to parādīju savai māmiņai, bet viņa bija aizņemta ar mantu kastēm un norūca tikai, lai to "lupatu" neaiztiekot. Būdama maza, piegāju pavisam tuvu klāt žogam, manus izstieptos pirkstus no tā purniņa šķīra daži nieka centimetri. Viņš skatījās manī ar lūguma pilnām acīm un luncināja asti kā tūliņ sāktu lidot, tad iesmilkstējas. Redzēju, kā atrāvās kaimiņa durvis, izkleberēja noplucis vīrietis ar pudeli rokā. Viņš knapi turējās kājās. Toreiz, pēc mātes stāstītā, domāju, ka viņš vienkārši bija slims, tagad zinu, ka kļūdījos. Viņš uzrēca sunim, tas asti ierāvis kājstarpē lēni, gar pašu zemi, vilkās pie vīrieša. Tad es redzēju skatu, ko neaizmiršīšu līdz mūža galam. Vīrs salīgojās un nogāzās zemē, suns pielīda viņam klāt un nolaizīja seju. Pret dzīvnieka galvu izšķīda pudele. Es pierāvu sejai priekšā rokas - nespēju lūkoties. Katrs mans muskulis trīcēja. Tad es palūrēju caur šķirbiņu pirkstos. Suns gulēja uz sāna un nepārtraukti laizīja savu purnu. Pār to plūda asinis slacējot zemi. Suns smilkstēja. Dzērājs piekleberēja kājās, nolamāja dzīvnieku, ka tas saplēsis viņa pudeli, un iespēra tam pa ribām. Suns noraustījās un atklepoja asinis. Nekad neaizmirsīšu tās acis.

Es naktīs nespēju gulēt. Es uzrāvu spilvenu uz galvas un ieķēros tā stūros. Es ienīdu tumsu un ēnas, kas slīdēja pār istabu. Es ienīdu mātes arlabunakti un buču. Es ienīdu iet gulēt ar apziņu, ka atkal jāceļās. Bet visvairāk es ienīdu viņa smilkstus, un tieši šī iemesla dēļ es ienīdu visu pārējo. Viņš katru nakti gaudoja, katru nakti smilkstēja. Es aizvēru logus un lūdzos, kaut viņš pārdzīvotu šo nakti! Es ieslēdzu mūziku, cerībā neko nedzirdēt. Es centos aizmirst, bet ikreiz savā prātā redzēju viņa acis. Sākumā vakaros raudāju un lūdzos, lai vecāki kaut ko dara, bet viņi vienmēr norūca, ka tas viņus neskarot. Reizēm likās, ka viņi to nedzird un neredz, ka viņiem ir vienalga. No rītiem modos neizgulējusies. Vienmēr pieskrēju pie loga, lai pārliecinātos, ka viņš tur vēl ir! Arvien es redzēju, kā dzērājs iznāk no mājas un iesit sunim ar kaulu, ko vēlāk dod grauzt. Reizēm viņš tam iesvieda ar kādu sakaltušu donu, es arvien šausmās sarāvos. Toreiz vēl nezināju, ka ir dzīvnieku aizsardzības biedrības. Tagad viss būtu citādi!
Es mēdzu skriet ārā no mājas naktskreklā, basām kājām un kliegt, lai kaimiņš tā nedara, bet mani arvien noķēra tēvs. Vēlāk viņi pielika slēdzeni, lai es no rītiem tā nevarētu iznesties ārā.

Suns ikdienas gulēja un lūkojās uz mani caur šķirbu žogā skumjām acīm. Vīrs nebija mājās. Vakaros viņš aplaizīja brūces pēc saimnieka ikdienas apmeklējuma. Es klusībā lavījos ārā un nesu viņam kartupeļus ar mērci, rīsus, griķus un visu pārējo, ko mana māte (es viņu vairs par māmiņu nesaucu) gatavoja. Suns visu ēda un lūkojās manī, prasot vēl. Es glaudīju viņa mitro deguntiņu un man bira asaras. Viņa mugura bija klāta ar rētām un asins recekļiem. Es klusībā čukstēju viņam, ka viss būs labi, bet nekad tā arī nebija. Viņa ribas - lai tās saskaitītu, nevajadzēja pat pieskārties vai piepūlēties. Uz dzērāja kailās, smilšainās zemes nebija kur nolikt ķepu nesadurot pēdas uz asumiem. Tā nu viņš kliboja.

Tēvs mani nesaprata un aizveda pie kādas sievietes ar apaļām brillēm. Es nesapratu, ko no manis grib. Viņa uzdeva muļķīgus jautājumus, piemēram, kā man šķietot, vai vecāki mani mīlot. Tad viņa lika man zīmēt un pēcāk stāstīja par zīmējumu maniem vecākiem. Es biju uzzīmējusi to suni. Viņa teica vecākiem, ka es jūtoties kā ievainots kucēns un tikai vēloties vairāk mīlestības. Viņa teica, ka vecāki par daudz strādājot. Varbūt arī man patika spēlēties ar klucīšiem, bet es nekad neesmu bijusi kurla. Es to visu dzirdēju.

Nākamajās dienās vecāki ņēma mani līdzi it visur, viņi ar mani gribēja runāt, un viņi apsolīja brīvdienās braukt uz Krieviju, uz Maskavu, kas nekad tā arī nenotika.

Es sen vairs nespēlējos ar lellēm, nebraukāju ar riteni. Kad vecāki teica, ka man jāiet pastaigāties, manas domas bijas pie suņa skumjā purniņa.

Tomēr šajā naktī bija klusums. Suns nesmilkstēja. Viņš negaudoja. Es gulēju, skatīdamās griestos, un vēlējos, kaut nebūtu tā dzērāja. Jā, tad es jau zināju, ka viņa īpatnējo slimību sauca alkoholisms. Es zināju, ko tas nodara, un reiz kritu ceļos suņa priekšā, zvērēdama, ka es nekad, nekad, saproti, nekad nedzeršu ne malka šīs dziras. Nekad! Tagad, protams, zvērests ir lauzts. Bieži viena pati sēžu pie loga, iedzerot pa glāzītei un katru reizi atceros to suni. Ikreiz es atceros viņa acis un lūdzu piedošanu.

Bija klusums. Sazvērniecisks klusums. Māte kārtējo reizi bija ienākusi mani sasegt un iedevusi buču, kuru es nu jau noraidoši atstūmu ik vakaru. Viņa aizgāja. Abi ar tēvu jau bija pieraduši, ka es vienmēr staigāju sabozusies, noskumusi un izbijusies. Viņi bija pieraduši, ka es mēdzu kliegt, ka es nespēlējos un zogu vakariņas, lai tās it kā apēstu savā istabā, bet viņi nekad tā arī neiedomājās, ka pie vainas bija kaimiņu dzērājs. Jā, reizēm viņus mulsināja, ka es sēdēju pie tā žoga.

Es nespēju izturēt klusmu, jutu, ka kaut kas nav labi. Nogaidīju, līdz mājā iestājās klusums, tad norāvu segu, pietrausos kājās un pieskrēju pie loga. Šonakt bija tumšs. Es viņu neredzēju. Mani pārņēma bailes un es izlavījos no istabas. Lejējo slēdzeni jau mācēju atvērt pati. Tā pa visam klusītēm noklikšķēja, tad dažās sekundēs bija jāuzspiež dažas podziņas un iedegās zaļa lampiņa. Tagad bija droši iet ārā. Man sala, uzmetās zosāda, bet bija vienalga. Es skrēju pie žoga, tomēr nedzirdēju ierastos soļus vai smilkstus. Skrēju gar žogu un klusi čukstēju viņa vārdu. Viņš neatsaucās. Es ar pirkstiem vilku gar žogu. Es lēcu un ielūkojos caur katru šķirbu, pār acīm bira asaras. Nonākusi pie cauruma žogā, es viņu ieraudzīju. Suns gulēja tieši tur piespiedis purniņu pavisam tuvu. Viņš lēni pavēra acis, bet neatskanēja ne smilksts. Es pārvilku roku pār viņa galvu un tad pār kaklu, sajutu ko lipīgu un salkanu. Asinis. Viņš tur gulēja un lūkojās manī. Mazliet iešūpojās pats astes galiņš. Es raudāju, asaras bira viņa kažokā. Čukstēju, lai viņš neaiziet, ka es viņu mīlu, atspiedu galvu blakus viņa galvai, ar rokām glaudīju viņa purniņu. Es dzirdēju viņa sirdspukstus un vēju koku zaros. Man tik ļoti sala. Tā es arī iemigu.

No rīta pamodos tikko svīda gaisma. Es pamodos, viņš nepamodās vairs nekad. Centos pamodināt, runāju ar viņu, bet viss bija veltīgi. Toreiz es vainoju sevi. Šķita, ka nebiju modinājusi viņu pietiekami. Es sev to nespēju piedot. Mani atrada vecāki vairākas stundas vēlāk. Viņi lūdza man piedošanu, ka neuzklausīja, ka neticēja, bet nu jau bija par vēlu. Es nekad nepiedevu arī viņiem. Mūsu attiecības atsvešinājās, viņi vēlējās atgūt manu uzticību, nopērkot citu suni kā atvainošanos, bet tas nekad nebija mans suns.

Desmit mēnešus vēlāk man piedzima māsiņa. Es ilgi lūkojos viņā. Man viņas bija žēl. Tagad vecāki centās dot viņai visu, ko es nebiju ņēmusi pretī. Es arvien tikai stāvēju malā un nolūkojos. Viņa pavadīja dienas rotaļās ar suni, viņa izauga kā maza princese, skaista, jauka, maiga. Nē, ne izlutināta, ļoti mīļa un meitenīga. Viņas acis apbūra visus jau kopš dzimšanas. Es mazliet apskaudu viņas uzticēšanos cilvēkiem, kā viņa starp tiem iederējās. Viņa arvien bija tā, ko visi mīlēja. Viņa kopā ar vecāiem pabija Maskavā. Bet es? Es sēdēju pie žoga, kurš nu jau bija atajunots, kaimiņos tagad dzīvoja jauks pāris ar kaķi. Es sēdēju pie tā žoga, atmiņās redzēju caurumu, pa kuru varējām abi izlīst, un prātoju.
Prātoju, kāpēc tas suns tā arī nekad nepameta mājas.

2.

Es iepirkos netālu no tirgus, kad pamanīju, ka kāds pārdevējs sarunājas ar mazu zēnu, kuram nebija vairāk par 5 vai 6 gadiem.  
Pārdevējs teica: “Piedod, bet tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Pēkšņi mazais zēns paskatījās uz mani un jautāja,”Onkulīt, vai jūs esat pārliecināts, ka man nav pietiekoši daudz naudas?” Es pārskaitīju viņa sīknaudu un atbildēju,” Tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Mazais zēns joprojām turēja savā rociņā sažmiegtu lelli. Tad es pajautāju viņam, kam viņš vēlas šo lelli dāvināt.
“Šī lelle ļoti patika manai māsai un es vēlējos to viņai uzdāvināt dzimšanas dienā. Man lelle ir jāiedod mammai, lai tā to varētu nodot manai māsai.” Zēna acis bija ļoti skumjas, kad viņš to stāstīja. ” Mana māsa tagad ir aizgājusi pie Dieva. Tētis teica, ka mammīte arī drīz satiksies ar Dievu, tā nu es iedomājos, ka viņa varētu paņemt līdz šo lelli un atdot manai māsai.”
Mana sirds pēkšņi apstājās. Mazais zēns paskatījās uz mani un teica,” Es tētim teicu, lai viņš neļauj mammītei vēl iet, kamēr es neesmu atgriezies no veikala.” Tad viņš man parādīja jauku fotogrāfiju, kurā viņš smējās un teica, ” Es gribu, lai mammīte paņem līdz arī manu fotogrāfiju, lai māsiņa mani neaizmirstu. Es ļoti mīlu savu mammu un negribu, lai viņa iet projām, bet tētis teica, ka viņai ir jāiet pie manas mazās māsiņas.” Viņš paskatījās atkal uz lelli ar skumjām acīm. Es ātri sameklēju savu maku un ierosināju, “Varbūt mums vajadzētu vēlreiz pārbaudīt, vai Tev tomēr nav pietiekoši naudas!” “Labi,” viņš atbildēja,”es ceru, ka man ir pietiekoši daudz.” Es pieliku no savas naudas, viņam to neredzot, un mēs kopīgi to saskaitījām. Nauda pietika, lai nopirktu lelli un pat nedaudz palika pāri.
Mazais zēns iesaucās,”Paldies Dievs, ka iedevi man pietiekoši daudz naudiņu!” Tad viņš palūkojās uz mani un piebilda,”vakar, pirms došanās gulēt, es lūdzu, lai Dievs pārliecinās, ka man ir pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli un mammīte to varētu atdot māsiņai. Un Viņš mani dzirdēja! Es arī vēlējos, lai varētu nopirkt mammai baltu rozi, bet neuzdrošinājos Dievam lūgt tik daudz. Bet Viņš mani dzirdēja un iedeva tik daudz, lai es varētu nopirkt gan lelli, gan baltu rozi mammītei. Mana mamma dievina baltas rozes!”
Es todien beidzu savu iepirkšanos ar pavisam citādām sajūtām, nekā sāku. Es nespēju nedomāt par šo mazo zēnu. Tad es atcerējos par kādu avīžu virsrakstu, kuru biju lasījis pirms 2 dienām. Tajā bija teikts, ka kāds piedzēries šoferis uzbraucis jaunai sievietei un viņas meitiņai. Meitenīte mira notikuma vietā, bet jaunā sieviete atrodas kritiskā stāvoklī. Ģimenei bija jāizvēlas, kad atvienot dzīvību uzturošo sistēmu, jo sievietei nebija cerību atgūties no komas. Vai tā bija mazā zēna ģimene?
Divas dienas pēc notikuma ar mazo zēnu, es izlasīju avīzē par to, ka jaunā sieviete ir mirusi. Es nespēju sevi apvaldīt, tāpēc es nopirku pušķi ar baltām rozēm un devos uz kapliču, kur sievietes ķermenis bija novietots, lai cilvēki varētu no viņas atvadīties. Tur viņa bija, savā zārkā, turot rokās skaistu, baltu rozi un smejoša zēna fotogrāfiju un uz krūtīm viņai gulēja lelle. Es pametu kapliču ar asaru pilnām acīm, zinot, ka mana dzīve ir izmainīta uz visiem laikiem.
Tā mīlestība, ko mazais zēns juta pret savu mammu un mazo māsiņu, vēl līdz šai dienai nav aptverama.  Un kāds piedzēries šoferis viņam to atņēma...

  3.

Reiz dzīvoja meitene,kurai bija puisis. Viņa viņu neprātīgi
mīlēja un viņš viņu tāpat, viņi nevarēja iedomāties dzīvi viens bez
otra .Vienu dienu meitene smagi saslima un viņa tika ielikta
slimnīcā. Meitene uzzinādama, ka viņai ir smaga slimība ar sirdi un, ka
viņa tikai izdzīvos, ja viņai pārstādīs sirdi, viņa to neteica draugam,
jo negribēja, lai tas uztrauktos. Katru dienu viņa sapņoja ieraudzīt
viņu,just viņa elpu, pieskārienus, lūpas, rokas un visu pārējo, kas ar
viņu saistīts, bet tas nebija iespējams. Viņai tika izdarīta operācija
un viņa izejot no slimnīcas, pirmais ko darīja bija, uzzvanīja
savam mīļotajam, bet viņu sazvanīt nevarēja. Viņa iegāja mājās,
pamanīja, ka kaut kas nav kārtīga, kaut kāds nedabisks klusums, tukšums,
kaut kas pazudis un viņa ieraudzīja pie ledusskapja zīmīti - "ES VIENMĒR
BŪŠU TEV BLAKĀM, KAUT VAI MANA SIRDS PUKST TEVĪ! "