Vēsture ir mūsu labākā skolotāja

Publicēts 2000.g.

     «Lauku Avīzes» 18. jūlija numurā publicēta intervija ar Nilu Muižnieku. Jāatzīst, ka atšķirībā no nesen «Dienā» publicētajiem murgiem par nepilsoņu vēlēšanu tiesībām, Muižnieks šoreiz tik ļoti neizgāžas. Viņš vienkārši atbilstoši savam amerikāņu trulajam optimismam izliekas visu saskatām rožainā gaismā. Tiesa gan, pēc vairākiem Latvijā nodzīvotiem gadiem viņš reizēm piedzīvo «apskaidrības mirkļus». Bet nu pie raksta.
        Izrādās, «jo eiropeiskāka kļūst Latvija, jo vairāk Latvijas krievi tic Latvijas nākotnei, līdz ar to veiksmīgāk notiek integrācijas process.» Kādu šo nākotnes Latviju redz krievi, Muižnieku neuztrauc un neinteresē. Vai tajā dominēs latviešu valoda un mentalitāte, vai viss ies «ņigu ņegu» kā kādā austrumu tirgū – tam viedā kunga izpratnē nav nozīmes.
        Tad vēl daži Muižnieka labsirdīgie izteikumi: «krievu laikrakstu viedoklis nepārstāv plašas masas», «no pāris krievu laikrakstu un aktīvistu teiktā nedrīkst spriest par visu Latvijas krievu viedokli», «dažas avīzes jau sen mēģinājušas kūdīt krievus uz dažādiem nemieriem, bet līdz šim diezgan nesekmīgi(?)». Tātad krievi labi? Vai tomēr slikti? Vai varbūt neitrāli? Starp citu, vai tad daudz ir tādu latviešu, kas apgalvo, ka visi krievi ir slikti?
        Bet kāda tam nozīme, ja «tikai krieviski» lasošie un runājošie, steigšus «nogrūduši» naturalizācijas eksāmenus, kļūst par atsaucīgu elektorātu šīs «mazās slikto krievu grupiņas» manipulācijām un ievēl atbilstošus politiķus, kas, protams, nav tik inerti un neitrāli kā plašās masas?! Šie politiķi, piemēram, Cilēvičs, darbojas ļoti mērķtiecīgi, lai iespaidotu Rietumu institūcijas. Un, Muižnieka vārdiem runājot, «galvenā ietekme uz Latviju ir EDSO, Eiropas padomes un Eiropas Savienības spiedienam (nevis Latvijas bļaušanai – E.O.). Un Rietumi to dara klusi...»
        Vienubrīd pašpārliecinātais Muižnieks tomēr mulst: «90. gadu sākumā piespiedu metodes bija spēcīgs signāls cittautiešiem un, iespējams(?), liela daļa mainīja savu attieksmi, taču rodas jautājums, cik ilgi šādas metodes drīkst lietot?» Labprāt atbildu samulsušajam gudrelim: tik ilgi, kamēr nav notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas latviešu labā.
        Muižnieka īsto vai tēloto naivumu – kas to lai zina? – labi parādīja «LA» atgādinājums par krievu jauniešu aptaujas rezultātiem, kas liecina, ka viņi negrib mācīties latviešu valodu. Tieši pirms šī atgādinājuma mūsu brašais amerikānis sparīgi apgalvoja: «Uz naidu aicina «vecie», bet jaunās paaudzes vidū attieksme pret latviešu valodu ir pavisam cita.» Savukārt, pēc šī atgādinājuma viņš varēja tikai žēli novilkt: «Atsvešinātība diemžēl joprojām ir milzīga...» Arī te, izrādās atbilstoši polītiskā korektuma dogmām vainīgi ir latviešu polītiķi, kas nav «ļoti stingri pateikuši, ka Latvijā nekad nebūs divas valodas». Vai, vai, prātiņ nāc mājās! Ja pateiktu tā stingri stingri, vēl stingrāk nekā līdz šim, vai tad tā nebūtu nabaga krievu aizskaršana un «nacionālā naida kurināšana»!?
        Gribas novēlēt Muižniekam tomēr pārdomāt, vai nesekmīgas integrācijas cēlonis nav šī Latvijai naidīgo krievu slāņa, iespējams pavisam neliela, atrašanās Latvijā un ka nav iespējams viņiem pielabināties, pat upurējot citu pēc citas latviešu taisnīgās prasības. Ka vajadzētu nopietni gādāt par šo nelojālo krievu aizbraukšanu, nevis par ūdens smelšanu sietā – lielāku līdzekļu piešķiršanu latviešu valodas mācīšanai.
        Centīgais Nilam pienākas arī paldies par Jurkāna/Rubika bloka Maskavā realizēto «privāto ārpolītiku». Šī nianse vieš cerības, ka viņš, iespējams, nav pavisam bezcerīgs gadījums.

Edgars Ozols
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/29_57augusts/lapa7.htm