Ja grib, lai mani pakar, man vienalga. Vecajā Bet, bet dziesmā laikam dzied - man vienalga viss. Tas vārds viss jāizlaiž. Ko uzskata par mani, man gan vienalga viss, es neko nevaru izdarīt, lai tiem citiem nebūtu vienalga viss. Ja nu tas, ka citi izlasa un vismaz savā galvā ko padomā, nav nekā nedarīšana?
Par valodu šodien runā daudz. Valoda ir tāds ļoti aktīvs un emocionāls jautājums. Jūtu jautājums. Ja nav nekā cita, aiztiek cilvēku jūtas. Pat apgalvo - sabiedrībai draud valodu nemieri. Draud jau arī. Draud, jo, manuprāt, politikāņi tos rosina, nevis cenšas neradīt. Politiķi izvēlējušies savu, kā paaugstināt neesošo reitingu, kaut tā politika nosaka pilnīgi visu apkārt notiekošo. Integrācijas politika 20 gadu laikā esot radījusi to, kas ir. Varbūt šoreiz ne pati integrācijas politika, bet vārda integrācija tulkojums un pielietošana. Veselus 20 gadus tie valsts integrētāji skaidro, ka vārds integrācija nozīmē to, ka, ja krievu tautības cilvēks ieiet latviešu tautības cilvēkā, rodas latvietis. Bet varbūt tomēr ir, kā integrācijas tiešā tulkojumā - divām lietām apvienojoties, rodas jauna. Šajā gadījumā tas nebūt nebūtu ne viens krievs vai viens latvietis, bet kāds mūsu valsts sabiedrības loceklis. Valoda, kurā runās, šis jaunais sabiedrības loceklis, ir ļoti svarīga, nozīmīga lieta. Kaut kur "augšā" 20 gadus aizmirsts, ka ar emocionālām, jūtu lietām, jāstrādā emocionāli. Jūtu līmenī. Bet politikāņi skalda un valda, jo viņi grib valdīt.
Tikai viņi neredz to, ko es redzēju svētdienas vakarā. Viņi pārvietojas ar dārgām privātmašīnām, kurā sliktākajā gadījumā ir vēl tikai viens cits līdzbraucējs. Bet es braucu ar vilcienu. Kas vēlā vakarā dodas un augstskolām un profskolām ar lielām somām no laukiem? Jaunieši. Bet ko mana paaudze ir sataisījusi un izaudzinājusi? Tikai tādus, kuri katra otrā vārda galā var piekārt bļe, hu, davai, horošo...? Normālie jau atstājuši šo valsti? Nevar būt, ka visi normālie brauc ar savām privātmašīnām. Ja manos studiju gados studētu tādi ģīmji, kas tad apgūtu tādu arodu, kurā izglītība ir mazsvarīga, jo svarīgi apgūt tikai amata prasmes?
Nožēlojami, ja vecs pārdevējs veikalā 20 gadu laikā nav iemācījies latviešu valodu. Naudu skaitīt viņam nemaz nevar uzticēt, jo santīmus par vienu maizes kukuli skaitot, saskaitīs nepareizi, krieviski prasīs, lai iedodu vēl trīs, man nezin kāpēc būs jāsaprot, cik jādod. Toties vilcienā braucu bez biļetes. Tas konduktors vai kā viņu sauc, pie manis nemaz nepienāca. Izskatījās, ka ar prātu viņam nav viss kārtībā, bet lepns - viņš taču ir konduktors. "Pa zaķi" es nebraucu, bet bez biļetes gan. Cik vēl tadu bija vilcienā, nezinu. Man vienalga. Ja grib, lai mani pakar.