Tik daudz skaistu domu
galvā mīt,
kad Ziemassvētki ir ceļā
pasauli sasildīt.
Katrs tad mēs savus
baltos ilgu zirgus
vedam pāri ziliem kalniem
padzirdīt,
savu dvēselīti ar svētku
prieku piepildīt
un kādu teiksmu ābeli
savā ceļā iedēstīt,
ar ticīb's zvaigzni apveltīt.
Un tomēr,
kad sniegi griežas un
zemē krīt,
sasildot mežus un laukus,
kur ļaudis mīt,
cik bieži piemirstam pasacīt
tos labos vārdus,
ar ko cilvēkus gandarīt.
Mēs ticam un ceram,
ka nebūs tā rīt,
ka pratīsim otra
sirdi saklausīt
un baltu zvaigžņu klēpi
tur iekaisīt.
/Dzidra Medvedjeva/