Atkal vēstuli rakstu Tev,
mīļais,
stundā šajā,
kad domu manu pasta baloži
spārnu vēzienā vienoti tajā,
kas ceļā uz tevi  trauc,
nē,nav jau nekas tik svarīgs-
upes tāpat uz rietumiem skries,
vēji aurojot elsos,
kaimiņos suņi ries,
kad elpa tava manējo,
kā slāpušo aka,
malkā veldzes sies
un asins lāse ikviena
uz tevi,mīļais,uz tevi vien ies,
ai,nē,nav jau nekas tik svarīgs-
zaļā eglē mūžsenā
ūpis vecs
par pasaules gudrajiem,
klusi ūjinot,mežā smies,
bet sirdī,
sirdī šķiršanās sāpe asa
svētību savu
atkaltikšanās laikam
rādītājos
rītausmas vaigā
uz deviņiem vakarā liks,
ai,nē,nav jau nekas tik svarīgs,
mīļais,
vien acīs tavās smaidam
gaismu uzaustot redzēt vēlos,
kad domu vēstuli šo
citām-lasītām jau,
klāt liksi
sārtu lentīti rūpīgi sietām...
/maija/