Tinusies ziemas mežģīnēs dāvātās
Stāv meža malā egle stalta,
Zem viņas zariem mazi zaķu bērni sildās,
Bet augstu zaros vāverīte čiekuriņus grauž,

Viss  mežs ir ietīts pēcpusdienas snaudā,
Pat putenis te savu dziesmu nedzied,
Un liekas,itkā  gadsimtiem
Te viss tā  bijis un arī būs.

Bet stundas skrien,
Un  kluso meža stūri
Jau  atkal savās skavās apņem putenis,
Kas uz mirkli bija pierimis.

Zem egles zariem  mātei tuvāk
  zaķu bērni spiežas
Bet egles dobumā jau vāverīte dus
Un negrauž staltās egles zaros,
sarmas klātos čiekuriņus.

Un atkal gaiss pilns sniega pārslu,
Vējš staltās egles zaros dzied;
Dzied dziesmiņu par auksto ziemas elpu,
Par puteni, kas mežā valda tagad viens.