Pat mūsu visklajākie ienaidnieki, latviešu nīdēji bieži mēdz atgādināt: «Gospoda, ņezabivaiķe, uroki istoriji (kungi, neaizmirstiet vēstures mācību.)» Un, patiesi, «Molotova – Ribentropa pakts» nebija vienīgais nodevīgais «akts», kas pazudināja Latviju, Lietuvu un Igauniju.Latvijas brīvvalsts armijas pulkvedis Pēteris Dardzānspēckara gados emigrēja uz ASV un, būdams Čikāgas latviešu strēlnieku kopas izdevuma Strēlnieks (Baltijas militārai un polītiskai vēsturei) atbildīgais redaktors, žurnāla 24./25. – 26./27. numura rakstā Lielie draugi, kas palīdzēja iznīcināt Latviju un citas Baltijas valstis stāsta:
       «Dzīvojot vēl Vācijas nometnē, aizrakstīju savam labam pazīstamam un kolēģim no Ārlietu ministrijas laikiem sūtnim Bīlmanim Amerikā un apjautājos: kādas ir izredzes drīzai Latvijas atbrīvošanai no krieviem un ko par to saka Savienoto Valstu valdība? Biju ne mazums pārsteigts, drīz saņemot Bīlmaņa atbildi, ka mēs, Eiropā dzīvodami, nemaz nepārzinot īstos apstākļus un lielo varas vīru noskaņojumu attiecībā uz latviešu un citu Eiropas tautu likteņiem. Viņš savā laikā nezin kā esot nopūlējies, lai tiktu audiencē pie izslavētā, varenā prezidenta Franklina Rūzvelta un tam pateiktu par latviešu likteni, taču tas viņam nav izdevies, un Rūzvelts neesot viņu nedz pieņēmis, nedz uzklausījis.
       Tas man bija kā cirvja trieciens pa pieri: gandrīz visas Brīvās Latvijas valdības galvoja, ka anglosakšu varas mums neļaus grimt. Pat vēl 1944. gada vasarā pēc tikšanās ar studiju laika draugu, senatoru Mintautu Čaksti, kurš, būdams pretestības kustības loceklis, stāstīja, lai tik mierīgi pagaidot, gan jau redzēšot, ka amerikāņi beidzot mūs izglābšot. Par to viņam esot drošas ziņas. Sūtnis Bīlmanis, turpretim, vēlāk ziņo, ka lielākais starp tiem pašiem «labajiem» amerikāņiem – Franklins Rūzvelts viņu pat atteicies pieņemt, lai uzklausītu baigo stāstu par latviešu tautas likteņiem. Mēs tikai tagad redzam, kādā miglā latviešu tautai bija jādzīvo II Pasaules kara laikā un priekš tam. Kas par to vainojams, lai tagad izšķir vēsturnieku jaunā paaudze, godīgi, taisnīgi, neviltojot faktus. Jāsaka, ka pat senatora tituls cilvēkus nepasargā no tukšām vēlmēm. Ilgu laiku nezināju par šiem jautājumiem nekā cita, un tikai pēdējos gados, iepazīstoties ar Savienoto Valstu dižvīru, – Franklina Rūzvelta un Dvaita Eizenhauera dzīvi un darbību, nācu pie skaidrības un uzzināju, kamdēļ viss tā noticis.”

Franklins Delano Rūzvelts (1882 – 1945)

       Sakarā ar Franklina Rūzvelta nāves atceres dienu pazīstamais ievadnieks Valters Trohans, Chihago Tribune 1970. g. 9. janvāra numurā raksta: «Sakarā ar Rūzvelta nāves dienas atceri jāsaka, ka kalpošana šim Elka Dievam ir beigusies un ir sākusies viņa prātīgāka novērtēšana... Īstenība ir bēdīga, jo vēl vakar viņa vārds valdīja pār pasauli, bet šodien tas ir tapis nenozīmīgs... Patiesība par cilvēkiem un viņu darbu, darbību, atklājas tikai pēc viņu nāves.»
       Ja jau tik ievērojams vīrs kā V. Torhans par Rūzveltu saka šādus vārdus, tad ieskatu par nepieciešamu pastāstīt par šo vīru arī Strēlnieka lasītājiem, vēl jo vairāk tamdēļ, ka tieši Franklins Rūzvelts ir atļāvis Staļinam un Maskavas šovinistiskiem lielkrieviem paverdzināt latviešu tautu un pārējās Baltijas valstis (un tieši ar tādu nolūku, cienījamie «LL» lasītāji, gribu arī jūs iepazīstināt. F. Č.).
       Tagad jau publicētos dokumentos par 1943. gada apspriedēm Teherānā (594. lpp.) lasām: «Prezidents (Rūzvelts) teica, ka viņš maršalu Staļinu lūdzis atnākt pie viņa, lai īsi un atklāti pārrunātu lietas. Viņš teica, ka tas attiecas uz Amerikas iekšējām lietām..., ka mums 1944. gadā ir vēlēšanas un, lai gan viņš personīgi negribētu atkal kandidēt, jo karš vēl turpinās, bet varot iznākt, ka viņam tomēr nākšoties to darīt, ka Savienotās Valstīs esot 6 līdz 7 miljoni poļu izcelsmes amerikāņu un ka, būdamspraktisks cilvēks, viņš nevēloties zaudēt to balsis, ka viņš personīgi piekrītot maršala Staļina ieskatiem, ka Polijas valsts restaurācija ir nepieciešama, bet vēloties redzēt, ka tās austrumu robežas tiktu pabīdītas vairāk uz rietumiem un tās rietumu robežas aizbīdītas pat līdz Oderas upei. Viņš (Rūzvelts) tomēr cerot, ka maršals Staļins sapratīšot, ka aprādīto polītisko iemeslu dēļ viņš še, Teherānā, publiski nevarot piedalīties šī jautājuma izlemšanā, nedz arī nākošo ziemu.”
       Maršals Staļins atbildēja, ka viņš sapratis prezidenta Rūzvelta paskaidrojumus. Prezidents turpināja, sacīdams, ka bez tam Savienotās Valstīs esot vēl zināms skaits lietuviskas, latviskas, igauniskas izcelsmes personu. Viņš teica, ka viņam neesot svešs fakts, ka vēstures gaitā un pat vēl nesen Baltijas valstis bijušas Krievijas sastāvdaļa, un jokodamies viņš(Rūzvelts, ASV prezidents) piebilda, ka viņa nodoms neesot uzsākt karu ar Padomju Savienību, ja Padomju Savienība atkal šīs zemes okupētu.
       Vēl Pēteris Dardzāns raksta: «Taisni neticami ir Rūzvelta sadarbības apmēri ar komūnistiem. Viņš, skaudības pārņemts (apmāts), novēršas pat no sava drauga Vinstona Čērčila.
       Arvien vairāk viņš sāka kļūt prostaļinistisks, prokrievisks, prokomūnistisks. Zem Staļina iespaida viņš pavēlēja iecelt Amerikas armijas augstākos amatos komūnistu partijas biedrus. Karaspēka un flotes izlūkošanas dienesta archīva ziņas par iefiltrētiem komūnistiem Rūzvelts pavēlēja iznīcināt. Pat FIB priekšnieku Edgaru Hūveru viņš gribēja padzīt no darba. Tikai kongresa un tautas iejaukšanās Hūveru paglāba, līdz ar to paglāba arī FIB kartotēku par pretvalstiskiem un komūnistiskiem tipiem valsts ierēdņu un armijas rindās. Jau prezidenta karjeras sākumā Rūzvelts parādīja savu komūnistisko noslieci. Pretēji kongresa ieskatiem un izlūkošanas aģentu ziņojumiem Rūzvelts pieņem audiencē Staļina sūtni Ļitvinovu un paraksta diplomātisku padomju Savienības atzīšanu. Ar to sākās Maskavas aģentu netraucēta invāzija Savienotās Valstīs. Kādā nekontrolētas atklātības brīdī Rūzvelts izteicies, ka viņa labākie draugi esot komūnisti...
       Starp daudzajiem melnajiem traipiem uz viņa prezidenta krekla, norādīšu tikai uz dažiem: 1) Perlhārboras katastrofa, kur bojā gāja gandrīz visa Amerikas Klusā ōkeana flote, vēl šai baltai dienai nav vispusīgi noskaidrota. Daži vēsturnieki domā, ka Rūzvelta vadība to ir tīši pieļāvusi, lai būtu iegansts iestāties karā pret Vāciju un Japānu. Tauta toreiz bija noskaņota pret iejaukšanos karā. 2) 1965.gada 14. augusta Chicago Tribune numurā Valters Trohans liecina, ka Rūzvelts 1944. un 1945. gadā ir piecas reizes noraidījis Japānas miera piedāvājumus. Tas Krievijai deva iespēju vēlāk piedalīties karā pret Japānu un tapt par dominējošo varu Tālajos Austrumos. Šī paša iemesla dēļ vēlāk Savienotām Valstīm nācās karot Korejā un Vjetnamā un Ķīna pārvērtās sarkanā, komūnistiskā lielvalstī. 3) Ielaizdamies garās sarunās ar Staļinu Teherānas un Jaltas konferencē, Rūzvelts ļoti labi zināja, kāds briesmonis un tautu slepkava ir Staļins, taču ne brīdi nevilcinājās nodot Staļinam izslepkavošanai ne tikai pusi vācu tautas (jo viņš to ienīda), bet arī neitrālās Baltijas valstis. Vēl vairāk – arī visu Austumeiropu, Poliju ieskaitot.
       Vēl būtu minami daudzi tamlīdzīgi Rūzvelta nodarījumi, bet pietiks jau ar teikto, lai latvietis redzētu, kāds patiesībā bija šis vīrs un kādu gan palīdzību no tāda varēja sagaidīt Latvija un Baltijas valstis.

       Kā otrs Baltijas un Austrumeiropas «labvēlis» minams Amerikas pieczvaigžņu ģenerālis un vēlākais prezidents Dvaits Eizenhauers.
       1) Komandējot sabiedroto armijas Eiropā, Eizenhauers nodeva Padomju savienības kalpībā pusi Berlīnes un plašus Vācijas un Austrumeiropas apgabalus. 1949. gada 3. martā Ņujorkā juristu apvienības (Bar Association) sapulcē Eizenhauers liecina: Attiecībā uz Berlīnes jautājumu gribu paskaidrot vienu lietu. Jūsu jautājums it kā satur domu, ka lēmums nemaršēt uz Berlīni, ir polītiķu lēmums. Patiesībā ir tikai viena persona, kas ir atbildīga par šo lēmumu. Tas biju es. Tur nebija neviena cita, kas pat vismazākā mērā būtu iejaucies šinī lietā.»
       Chruščova memuāros mēs tagad lasām, ka Staļins ir slavējis Eizenhaueru, viņa godprātību, augstsirdību un bruņnieciskumu. Staļins izteicies: ja nebūtu Eizenhauera, mēs (krievi) nekad nebūtu spējuši ieņemt Berlīni. Līdzīgi Eizenhauers izrīkojās arī ar Čechoslovakiju un Prāgu, atdodot tās okupēt krieviem.
       2) Sadarbība ar komūnistiem. Eizenhauera atmiņu grāmatu Crusade in Europe palīdzējis sarakstīt komūnistiskās partijas biedrs, sarkanais spiegs Džo Barness (Joe Barnes). (Dokumentēta ziņa žurnālā Headlines, 1952.gada 15. marta numurā.)
       3) No Maskavas nāk cara dimanti. Uz Staļina rīkojuma pamata pēc II pasaules kara beigām Padomju savienības un citu valstu varas vīri sarīkoja dineju par godu Eizenhaueram. Tur krievi viņam pasniedza medaļu ar dimantiem 200 000 dolāru vērtībā. Ir versija, ka dimanti kādreiz ir piederējuši noslepkavotā cara ģimenei. Dāvana pasniegta pēc speciāla Staļina rīkojuma pamata.
       4) Sagūstītos septiņus krievu ģenerāļus, tostarp ģenerāli Vlasovu, Eizenhauers izdeva sarkanarmiešiem (čekai). Maskava tos tiesāja un 1945. gadā pakāra. Izdeva arī 80 gadus veco ģenerāli Krasnovu, pazīstamo rakstnieku. Arī to krievi pakāra. Krasnova dēls mira bada nāvē GULAGA nāves nometnē, un tikai mazdēlam laimējās izkļūt brīvībā. Pat tos krievu bēgļus, kuri paguvuši iegūt citu valstu pavalstniecību, amerikāņi tvarstīja pa mežiem un izdeva sarkanarmiešiem. Lēš, ka apmēram, ap divi miljoni pretkomūnistiski noskaņotu krievu Eizenhauers ir izdevis Staļinam.
       Būdams NATO spēku virspavēlnieks Eiropā, ģenerālis Eizenhauers atbalsta ļoti kreisi noskaņotas Ungārijas žīdietes (P. Dardzāna apzīmējums) Annas M. Rozenbergas iecelšanu par valsts aizsardzības sekretāra palīdzi ar šādu telegrammu: «Apstipriniet manu labu draugu Mrs. Annu M. Rozenbergu par valsts aizsardzības sekretāra palīdzi. Eizenhauers.»
       Rozenbergas rīkojumi un vēlākā darbība noved amerikāņu armiju pie sakāves Korejā.
       Eizenhauers nesniedz palīdzību Ungārijas dumpiniekiem un ļauj, lai krievu tanki tos iznīcina.
       Atstādams prezidenta posteni, Eizenhauers slepenos dokumentus, kas attiekušies uz konferencēm Potsdamā, Jaltā, Kairā un Teherānā, vienkārši izņem no archīva, un tie pazūd. Jautāts par to, Eizenhauers pasaka, ka pie viņa šādu slepenu dokumentu neesot...»
       Tiktāl Pētera Dardzāna teiktais.
       Nobeigumā gribētos piebilst, ka vēstures mācība liek domāt par nepieciešamību būt vienotiem, it īpaši mums, Baltijas mazajām tautām – latviešiem, lietuviešiem un igauņiem. Tikai vienotībā mēs varam pastāvēt. Mūsu ienaidnieks ir kopīgs, tādēļ pret to kopā arī jāpastāv, nevis jāķīvējas sīkumu dēļ. Naidnieka taktika ir tā pati vecā, jau praksē pārbaudīta – skaldi un valdi. Nebūsim atkal tās avis, kuras austrumu glūnīgais vilks pa vienai varēja nokost. Vilks taču spalvu met, bet ne tikumu.
       Pirms septiņsimt gadiem persiešu domātājs un dzejnieks Mušrifudins Saadi sacījis šādus pravietiskus vārdus:
       «Ir skaisti cēlsirdīgam būt un piedot ļaunam viņa grēkus,
       Bet sargies tādu dziedināt, kas varmācībai uzkrāj spēkus.»

Fēlikss Čeksters
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/30_58augusts/lapa2.htm