To, ka rīt būs daudzi brīnumi, apstiprināja arī lācis Platons. Izstāstīšu, kā pie viņa nokļuvu.
Vēl gaišā laikā atbraucu no pilsētas. Pirms kādas nedēļas tur sen nesatikts cilvēks, kad teicu - lai cik dīvaini, es te jūtos kā mājās, man teica - nav jau dīvaini, te pagājuši tavi labākie gadi. Es neteicu, ka nemaz nepiekrītu, jo mani labākie gadi vēl tikai būs.
Pilsētā iegāju arī veikalā. Tur cilvēki pirka kā traki, it kā būtu līdz šim badā vai tikuši pie šodien noteikti iztērējamas naudas. Es arī ļāvos iepirkšanās drudzim - nopirku pudeli melnā balzāma, kādas 4 šokolādes un svecītes.
Mājās nākot, izdomāju, ka svētku sveiciens jānodod arī lācim Platonam. Tikai, kā to izdarīt? Lasīt taču viņš neprot. Sniega arī nav ko slaucīt. Nu nekas, sniega slaukāmo slotu nav grūti sameklēt. Tā arī izdarīju. Tikai pa to laiku palika tumšs. Lidojot nemaz nevarēju apskatīt, vai Jumpravas mežos nelikumīgi uzceltā raganu mājiņa vēl ir vai jau nojaukta. Toties ātri vien biju pie lāča Platona.
- Sveiks. Tev ziemas miegs nav iestājies, arī esi pakļāvies laika apstākļu sajukumam?
Platons tik pakustināja galvu, es sapratu, ka viņš saka - jā. Nekādu izbrīnu, ka esmu ieradusies, viņš neizrādīja, spalva nesacēlās, prom nebēga. Runāju droši tālāk: - Platon, tev arī lielu, pilnu brīnumu Ziemassvētkos. Tu jau noteikti gribi daudz svaigas gaļas, gan tev iedos kā katru dienu. Pameklē, neaprij steigā visu uzreiz, gan jau tur brīnums būs paslēpies. Šodien arī bija brīnums - Saule spīdēja kādu brīdi. Gan jau baltais sniedziņš uz skujiņām arī uzsnigs. Skujas gaida. Sagaidīs. Platon, tu man arī vēli brīnumu? Sniegu vien man nevajag.
Platons palocīja galvu. Platons man sola brīnumu? Tad jau būs.
Ātri lidoju atpakaļ, pavisam tumšs, bet slotu noliku. Gan jau sniegs arī būs jāslauka. Brīnumi būs visiem. Ne tikai mums ar lāci.